starro (starro) rakstīja, @ 2005-02-03 17:40:00 |
|
|||
samērā sveika, tU, es nebiju uz kuršu kāpu. Es gan paskatījos uz to no kontinenta - jo, raugi, biju klaipedos ir palangos. Klaipēdā visu laiku sēdēju palētā bārā, kas daudzsološi izvietojies bijušā spīķerī (kā jau visi Klaipēdas krogi) un provēju ļietuviškas nastojkas. Toties man patika aukstā, tukšā, tumšā, vējainā, atpūtnieku pamestā Palanga. Visi krogi tur gaiši, silti, mājīgi, aicinoši un ... tukši. Katrā sēž pa 3 cilv. Inerce. Laikam vasara beigusies. Krodzinieki tur to laikam vēl nav pamanījuši.
Ap 1iem naktī zvanu, ka meklēju naktsmājas.
-Būšu pēc pāris stundām.
Viņš prasa: kur esot?
Saku: pie Meitenes.
A viņš: pie kuras?
Es: viena jau tik ir. Uz L-jas - L-vas robežas, pie elejas.
- ĀĀā. A šis pie Garajiem. Aktīvā Sporta laika fotoarhīvus skatot cauri. Uz bildēm dominējot mans sejs un stāvs. Kā nu ne? Es biju un esmu fotogēniskākais. Vienīgais, ko vērts iemūžināt. Portrets, Akts, Klusā daba, Reportāža, Vīzija, Ainava, utt. reizē vienā personā. Kāda saspringusi, sastingusi dinamika! Kas par izteiksmīgu raksturu! Kāda grācija! Cik aizraujošs sižets! Neizsmeļams traģisms un saulaina komika!
Nu, kas i, ko? Lēnām gaisti? Gaisti, gaisti vien. Man tā otrā nedēļa vienmēr tā grūtākā. Tad esmu vis nenoturīgākais un arī vis mērķtiecīgākais. Tiesa, tie mērķi tādi apšaubāmi... Darbi arī kaut kā nesokas. Partīk man rakstīt vēstules. Vai ir kāda atšķirība starp elektriskām un rocīgām vēstulem? Nu, jā - rokraksts, papīrs, smagums, mazliet smaržu. Ja tu kādreiz vispār lasīsi šīs elektriskās vēstules un varbūt arī atrakstīsi, tad pastāsti kā smaržo elektriskas vēstules. Vai var sajust to, kas notiek man apkārt? Kāda muziciņa man te skan? Kāda gaisma ir telpā un uz ielas aiz loga? Ko tu redzi pa savu logu? Elektriskās vēstules droši vien tiek rakstītas steigā un nebūt ne piedomājot un iztēlojoties. Eh, elektriski pa vadiem sūtīt savas emocijas ir ērtāk, lētāk, izdevīgāk, drošāk, ātrāk (situācijas attīstība rāda, ka tam nav izšķiroša nozīme, ka man nav kur jāsteidzas. - Tu uz maniem rakstījumiem tikvaitā spēj reaģēt ar nelielu kavējumu. Taviem refleksiem ir kavējumi:) ) Eh, bet varbūt darīt tā kā taņa oņeginam darīja? Nodarbināt ziņnešus, pastniekus un baložus. Sveces gaismā ar tinti smērēties. Kas uzrakstīts - tas uzrakstīts. Izlabot neko vairs nevar. Pirmā doma - tā patiesākā. Savukārt Elektriskas vēstules aizsniegt tevi var(ētu) tur, kur ir elektrība. Gandrīz visur. Yahoo ir visur. Kur jahū, tur tU. (Bet nav jau īstenībā tādas tEVIS.) Citādi tev jāzvana vai jāsūta atklātne uz palmām ar savu mājas adresi. Es to nezinu. Arī tālruņa nr. ne. Tu kā tā būtne no oratorijas `dzejnieks & nāra` - tu pussieviete, pusradība- ne tev piezvanīt var, ne vēstuli iemest pastā. Ir atkal mīnusi - zinot tavu atrašanās vietu, es varētu nejauši neaicināti ierasties ciemos kāddien. Tad jau labāk karājies kaut kur virtuālajā telpā, mana virtuālā! Ha! Vēstuļu draugs,tu mans, jo cēlais! Kruta, iedomājies tik, manas vēstules tev šobrīd glabājas uz gigantiska pasta servera (datora) kaut kur amerikā starp miljoniem citām sarakstēm. Un tur tās var jebkurš ziņkārīgs asprātis palasīties. Ja saprot latv. val. un ja ir interesanti. Man visādas muļķīgas domas rodas. Laikam aiz neko darīt. (man patīk šīs krieviskās gramatiskās konstrukcijas) Es pats tev dodu kodētu nosaukumu, tad, definēju tev virtuālās telpas apgabalu,tad sarunājos ar šo tēlu, tad rakstu savas piezīmes, kuras svarīgas šķiet tikai man pašam, tad sūtu kaut kur ēterā, cerībā, ka tU sadzirdēsi, saklausīsi, ,ka tev būs laiks. Vai kontakts maz vispār ir iespējams? Bažas. Tu esi tik aizņemta, tev ir drusku citas problēmas un citā līmenī. Tu dzīvo nost. Darbiņi - skola - miteklis - darbiņi - skola - krogus - miteklis - darbiņi. Un tad tev ir brīvbrīdis. Nez` ko tu dari šajos brīvbrīžos? Es šķiežu laiku esot ar tevi. Visos iespējamajos apziņas stāvokļos. Nu un tad, ka es uz tevi nepalaižos? Tu man esi tā, kuru es redzēju tādu, kāda tu biji kopā ar mani. Tāpēc es saku `hop` un šķiet, vēl rakstīšu kādu laiciņu patiesas vēstules. Līdz brīdim, kamēr būs jāsāk melot vai noklusēt (slēpt). Tiešām spocīga sajūta pierakstot monologus.
Nopūsties: