Gaidīšanas svētki
Man patīk tā robeža aiz kuras gaidas pāriet cerībā. Tā robeža nav pamanāma tajā brīdī, tikai vēlāk saproti, ka negaidi vairs, bet ceri. Vienojošais ir ilgas, bet atšķirīgais ir ticība tam, kas nekad nebūs un nenotiks; tam, kas nav atkarīgs no tevis. Gaidot tu dzīvi pakārto rēķinoties ar iespējamību, bet cerot tu dari visu tā, lai iespējamība nebūtu iespējama.
Ticība ir slidena, Mīlestību es jaucu ar visu ko citu, taču Cerība nemirst ne pirmā ne pēdējā. Cerība vispār nemirst. Un ja jau robeža ir nestabila stāvokļa maiņa, tad procesam jābūt atgriezeniskam – arī atpakaļ no cerības un gaidīšanu.

Dodu sev termiņu. Lai būtu ko pārskatīt un pārcelt.