gōju pa mežu rubeņus šaudeiti
Egons man saka: Paņem, Atēn, mani arī kādreiz uz medņiem. Nu labi, par ko ne? Aizbraucam vienreiz četratā uz Lubānu, dienu iepriekš nogruntējamies namiņā, lai no rīta ar gaismiņu būtu uz strīpas. Nu un vakarā normāli paņemam uz krūti. No rīta Egons nav dabonams augšā ne sitams. Nu un labi, ka tā – jēgas tāpat nebūtu nekādas. Ieslēdzam šo namiņā, kāpjam mašīnā, pēkšņi dzirdam – šis ir pamodies, drusku atjēdzies, lādējas trīstāvvīgajiem, gāž laukā durvis: jūs ko, gribējāt mani atstāt!? Neko darīt – abi ar mežsargu iekrāmējam Egonu džipā, izbraucam uz mežu. Par laimi, pa ceļam šis atlūst. Nonākam mežmalā, paņemam viņu zem padusēm, aiztransportējam līdz medņu riesta vietai – tādai laucītei meža vidū, noguldām sūnās. Paši iekārtojamies, ielādējam skrotis, nomaskējamies un sākam gaidīt. Taču pēc brīža Egons nāk pie sajēgas un atcerējies, ka gandrīz nav paņemts līdzi. Un sāk aurot – „kretīni! Jūs gribējāt mani atstāt! To es jums nepiedošdu, jūs esat līķi!”. Es šim klusu saku: „aizveries kretīn, klusu, tā mēs neko nedabūsim, izbiedēsi medņus.” – „Medņus? Kādus medņus? Ā, medņus! Lai tik viņi parādās, viņi visi būs līķi!!”
Protams, ka pēc šitās ālēšanās nekādi medņi neparādījās. Bišķi vēl pagaidījām, tad devāmies atpakaļ uz namiņu kost tālāk. Varbūt citreiz izdosies.