vēstule no božolē
Lipīgu dziesmiņu vārdi un melodijas par vīna kokiem ar astoņpadsmit zariem un vieniem vienīgiem vīnogu laukiem jaucās kopā, skanēja prātā, kamēr manas rokas žigli kustējās starp vīnogulāju stīgām tiekdamās pēc sulīgiem ogu ķekariem. Aizvien biežāk un skaļāk iedungojās arī kāds no pārējiem talciniekiem, kuram pievienojās citi strādnieki. Bija pagājusi tikai mana pirmā stunda vendange jeb ražas novākšanas darbos, taču jau arvien biežāk slējos stāvus izstaipīt sāpēt sākušo muguru un notraukt no pieres sviedrus, kas tad sajaucās ar vīnogu sulu, nokļuva acīs un uz lūpām. Pa šo laiku jau biju paguvis iešņāpt pirkstos ar labi uztecinātām ķekaru grieznēm – kodīgā vīnogu sula tika arī svaigajās brūcēs, ko mēģināju izlaizīt, lai iztīrītu no skābuma un smiltīm. Garšas atmiņa esot viena no noturīgākajām - es vīna garšas buķetē vienmēr sajutīšu mazliet salkanu asiņu, svaigu augļu, medainu rozīņu, sāļu sviedru, vītušu vīnogu lapu, pūdēta siera, māla putekļu, dzidra ūdens un kalnu ielejas gaisa aromātu. Jo īpaši 2008. gada ražas Beaujolais Francijas vīnos.

Ideja doties ceļojumā, kur viens no iespaidiem varētu būt piedalīšanas vīnogu ražas novākšanā nāca pēkšņi, bet es izlēmu ilgi nedomājot – pēc trim dienām jau biju ceļā. Sakrita visi apstākļi, lai varētu avantūristiski pārbaudīt vispārpieņemtus uzskatus par grūta fiziska darba audzinošo ietekmi uz kantora darbinieka sašķobījušos vērtību sistēmu un darba tikumu, uz laiku aizvietojot dokumentu sacerēšanas radošo rutīnu ar monotonu roku darbu brīvā dabā. Bija pieņēmums, ka pakļaujot sevi disciplīnai un neprognozējamiem laika apstākļiem – karstai saulei, nepārtrauktam lietum vai stindzinošam vējam rūdās raksturs. Ka nepieciešams atgādinājums par to, kā kas šajā dzīvē nāk, kādu piepūli tas prasa. Lai skaidri apzinātos, ar ko un kā patiešām vēlos pelnīt iztiku. Bez tam, cerēju jaunā vidē un sabiedrībā sakārtot savas domas, novērtēt to, kas man ir un atgūt rūkošo motivāciju. Saprast, ka mana sūkstīšanās, attaisnojumu meklēšana ir sīkumaina un necienīga. Protams, labi apzinos, ka tāds eskeipisms varētu būt destruktīva ilūzija. Bet gribējās pārbaudīt sevi citos apstākļos, kur nav nozīme tam, ko zini vai proti, bet tam, kā pielāgojies. Bija jātiek vaļā no kanādiešu rakstnieka Duglasa Koplenda „kulta” grāmatā „X paaudze” formulētās terminu vārdnīcas jeb neoloģismu ideoloģijas ietekmes, kas ir tāda kā postmoderna reliģija tiem izglītotajiem sabiedrības locekļiem, kuri, vairs nebūdami nekādi jaunieši, vīlušies sapņos par karjeru, labklājību un stāvokli sabiedrībā.

Sava nozīme bija arī tam, ka mana māte lielāko daļu sava profesionālā mūža ir nostrādājusi par dzirkstošo vīnu ražošanas tehnologu jeb „šampānisti”. Ciemojoties rūpnīcā esmu redzējis to industriālo mērogu ražošanas procesa posmu, kurā „skābulīti”, ko pieved autocisternās, filtrē, atdzelžo, raudzē, saldina ar cukura un konjaka spirtu liķieri līdz augstspiediena un zemas temperatūras apstākļos pilda pudelēs. Tāpēc gribējās būt klāt un iesaistītam arī tajā posmā, kas tik nozīmīgs uz grieķu-romiešu kultūras pamatiem balstītai civilizācijai, tajā vīna kultūras ikgadēja cikla brīdī, kas noslēdzās ar svinēšanu, pašam izbaudīt cik saldi augļi ir sūram darbam vārdu tiešā nozīmē. Un tā kultūra ir nozīmīga manas identitātes un pasaules uzskata par lietu kārtību izcelsmes daļa. Bez tam, saskaņā ar ģimenes leģendu, mans uzvārds baznīcas grāmatās pirmo reizi minēts, kad kāds ievainots Napoleona armijas karavīrs Ēdoles pusē ieskatījies muižas kalponē, kura viņu aprūpējusi un turpat palicis. Man vajadzēja būt klāt pie vīna rašanās, lai, iespējams, savādākām acīm raudzītos ikreiz, kad tiek atkorķēta pudele, dzēriens saliets glāzēs, pasmaržots un paturēts mutē pirmais malks. Šķiet, tagad esmu tuvāk izpratnei par to, kā rodas vīna vērtība, kas to nosaka un ietekmē.

Lai to īstenotu, jādodas uz kādu no lielajiem Francijas vīnkopības reģioniem – tur lielāka iespēja atrast darbu. Tāds ir Božolē – aptuveni 50 km garš un 10 līdz 13 km plats apgabals pakalnu grēdas nogāzē Ronas – Alpu reģionā, uz ziemeļiem no Lionas, blakus Burgundijai, Sonas upes ielejā, kur ar vīnkopību nodarbojas ap 4000 saimniecību. Valsts nodarbinātības aģentūrai te ik gadus pieprasa 30 tūkstošus sezonas strādnieku un tās mājas lapā līdz vīnogu ražas vākšanas sezonas sākumam 15. septembrī katru dienu atjaunina ap 500 sludinājumu par talcinieku vervēšanu vienas vai divu nedēļu ilgam darbam par vendangeur jeb ogu vācēju vai porteur de hotte jeb groza nesēju. Iepriekšēja pieredze neesot nepieciešama. Tomēr, visgrūtākais vīnogu lasīšanā izrādās atrast pašu darbu. Zvanot dažas dienas pirms noteiktā darbu sākuma „pēc sludinājuma”, kas uzrādās kā tikko atjaunināts, biežākā atbilde ir complet – „visas vietas aizņemtas”. Pēc vairākām dienām, kas pavadītas pie interneta un tālruņa bez rezultāta, sāk rasties dažādas versijas par noraidījuma iemesliem – varbūt tā izpaužas francūžu aizdomīgums pret tiem, kas nerunā pietiekami tekoši un ar svešzemju akcentu? Taču tas nešķiet ticami, ja uz lauka stāv raža un nav, kas to novāc. Ir skaidrs, ka jāķeras pie citas taktikas – jāpiesakās darba aģentūrās, jābrauc uz laukiem – „uz vietām”. Jāiet mazo ciematiņu krodziņos, jāatstāj tālruņa numurs, jārunā ar krodzinieku – tas jau nu būs vislabāk informētais par to, kuram darbaroku trūkst, kur vērsties, ar ko runāt. Jāskatās, kur laukos strādā, jāiet klāt un jāprasa pēc saimnieka, vai palīgus nevajag. Taču ir jau piektdienas vakars – tas jāatliek uz agru pirmdienas rītu, kad visur darbi būs jau sākušies. Tikmēr var iepazīties ar skaisto Božolē apkārtni, uzkāpt kalnā, paskatīties uz ciematiņiem piebārstīto ieleju un nebeidzamiem vīnogu laukiem – kur vien paveries, ainava svītraina kā zemgalnieču tradicionālie brunči. Un, protams, nogaršot vīnogas. Gandrīz uz katra pakalna ir pa nelielai baznīciņai ar dievmātes statuju torņa galā. Kā visu redzoša un sargājoša, tā svētī šo zemi, kas dod iztikšanu un dzīves pamatu katram šejienes Cru vīnkopim. Cru ir noteikta pakalna nogāze vai zemes apgabals, nosaukts ciematiņa vai vīna markas vārdā, kurā ir vienāds mikroklimats un augsnes apstākļu tips un kurā tikai vienīgajā gatavo šīs markas vīnu. Lai gan visus Beaujolais vīnus gatavo tikai un vienīgi no Gamay šķirnes vīnogām, kas obligāti jāvāc ar rokām, tomēr katra Cru marka atšķiras ar pagatavošanas un garšas niansēm, katru rekomendē pasniegt atšķirīgā temperatūrā un pie dažādiem ēdieniem. Tādu īpašo apgabalu jeb arī appellations te ir 12. Vīna izcelsmi no noteikta Cru apliecina Appellation d’origine contrôlée (AOC) sertifikāts, ko izsniedz valsts institūcija. 10 no tiem ir prestižie un smalkie vīni jeb Crus - Brouilly, Chénas, Chiroubles, Côte-de-Brouilly, Fleurie, Juliénas, Morgon, Moulin à Vent, Régnié, un Saint Amour, kurus pirms pildīšanas pudelēs iztur ozolkoka mucās vismaz pusgadu, lai vēl divus, trīs gadus nogatavinātu pudelēs pirms baudīšanas. Dārgāko - Moulin à Vent Cru audzē tikai 670 ha platībā nogāzēs uz mangāna bagātām granīta oļu augsnēm, bet nedaudz vienkāršākā Brouilly 10 miljonus pudeļu ik gadus iegūst no vīnogulājiem 1300 ha platībā auglīgā līdzenumā, kur mazāk vēja un vairāk mitruma. Tipiska Božolē Cru platība ir ap 400 ha.

Taču pasaulē ar vārdu Božolē pazīst jaunvīnu jeb Beaujolais Nouveau, ko cisternās raudzē mazāk par nedēļu, bet pudelēs iztur tikai divus mēnešus. Tad nu iegūst vienkāršu, viegli miecētu sarkanvīnu ar svaigu augļu aromātu, kas pēc garšas īpašībām tuvāks baltvīnam. Par šo vīnu saka, ka to nevar glabāt ilgāk par tuvākajām lieldienām, bet vispār tas ir atzīts jaunās ražas svinību dzēriens. Novembrī ar saukli "Le Beaujolais Est Arrivé!" (Božolē ir klāt!) sākas plaša reklāmas kampaņa presē, lielveikalos, restorānos. ASV tirgū Beaujolais Nouveau veiksmīgi tiek virzīts kā Pateicības dienas vakariņu neatņemama sastāvdaļa, liela piekrišana tam ir Japānā, Vācijā, Šveicē, Holandē, Kanādā un Apvienotajā Karalistē. Kopā eksportē ap 25,5 miljoni pudeļu uz 150 pasaules valstīm. Parīzē gan paši francūži rauc degunu un nicīgi izsakās, ka dzert božolē jaunvīnu esot kā ēst pusceptu kūku. Tomēr galvaspilsēta ir lielākais šī vīna patērētājs pašu valstī, kur izder 2,5 miljonus pudeļu, bet visā Francijā – ap 11 miljoniem. Bet pašos Božolē ciematiņos un pilsētās – Vilefranšā, Belevilā novembra trešās nedēļas nogalē notiek krāšņi vīna festivāli ar dziesmām un dejām, kad sabrauc tūristi no malu malām, lai būtu klāt uz pirmās pudeles atvēršanu lāpu gaismā. Tajā laikā augu nakti atvērti visi vīna pagrabi jeb caves, kuru katrā ciematiņā ir pa kādi četri, pieci. Bet uz tiem var droši doties arī citās sezonās – degustēt un iegādāties vīnu iespējams gandrīz katrā saimniecībā.
Pirmdienas rītā Belevilas nodarbinātības aģentūrā liek doties uz dzelzceļa staciju – tur būšot Opération Vendanges būdiņa, lai tur piesakoties. Tā esot vieta, kur notiek randiņš – atbrauc darba devējs, pasaka, cik darbinieki nepieciešami, turpat arī ātri vienojas ar strādniekiem un uzreiz ved uz „objektu”. Norādīto vietu nav grūti atrast – tuvējā iela izskatās kā otrās dienas rīts rokfestivālā „Tabūns”. Pie māju sienām atstutētas mugursomas, uz ielas izklāti guļammaisi, uz tiem nīkst visu iespējamo subkultūru paskata jaunieši – daži spēlē kārtis, dažs strinkšķina ģitāru, daži malko aliņu, kāds uztin pīpējamo, kāds ietur lauka brokastis. Tāds saviesīgs burziņš. Varētu domāt, aizklopēts tuvējais skvots, bet tā iemītnieki ar visām panckām izlikti uz ielas. Toties var aplūkot dažāda garuma dredus un citus nekonvencionālus matu sakārtojumus, kā arī interesantus tetovējumus, pīrsingus, ķēdes. Kāds panks ieradies ar diviem teļa izmēra suņiem un nodarbojas ar viņu savaldīšanas mēģinājumiem. Aptuveni rodas priekšstats ar ko jākonkurē uz vakancēm, ja tādas vispār būs. Būdiņas vietā gan uzstādīts vienkārši, bet moderni aprīkots aģentūras izbraukuma birojs. Tur laipna meitene pieraksta vārdu, tālruņa numuru un paskaidro, ka rindā priekšā ir sešdesmit pretendentu, lai gaidot, bet grūti pateikt, cik ilgi. Bet Ir skaidrs, ka šāda pasīva gaidīšana te jauniešu pulciņā izredzes skaidrākas nepadara, jābrauc atpakaļ uz laukiem, jāmēģina laime tur. Jāskatās ceļa malā, kur norāde uz vīnsaimniecību. Un trešajā izrādās, ka pēc tikai pusdienas darba ir atlaisti daži sliņķi un jā, vajagot aizvietotājus. Saimniekam, skarbam zemniekam pašam nav laika, lai saimniece noprasa, vai zinot, ka tas būšot grūti? Pēc apņēmības apliecināšanas viņa iedot parakstīt satndartlīguma veidlapu. Formalitātes aizņem piecas minūtes un tad var pievienoties pārējiem strādniekiem pie pusdienu galda. Neliels satraukums un kautrība liedz kārtīgi nopētīt kolēģus, taču viņu ziņkārība, lai gan ne atklāta gan ir jūtama. Un tad jau drīz pēcpusdienas darba cēliens vīnogulājos.

Tikai nokļūstot pie lauka ieraugu, ka mēs te esam krietns pulciņš, ātrumā saskaitu ap piecdesmit laukstrādnieku. Lauka malā katram izsniedz spaini un pēc izvēles šķēres vai sirpīti. Izvēlos grieznes – ar tām tomēr esmu darbojies. Lauku darbu vadītājs, apaļīgs vīrs ap sešdesmit, nostāda katru ogu vācēju pie savas vīnogulāju kociņu rindas un tūdaļ visi sāk darbu. Man instrukcija ir īsa – viņš nogriež ķekaru ar dažām iepuvušām ogām, nomet zemē un nosaka: Pourris. Merde. - Sapuvis. Mēsls. Man gan žēl tādus atstāt uz lauka, es rūpīgi nokasu bojātās ogas un ķekaru lieku spainī vai mutē. Spainis pildās diezgan ātri, tāpēc uz katriem desmit vācējiem ir viens porteur de hotte - cilvēks ar grozu uz muguras, kura uzdevums ir apstaigāt ogotājus, lai tie atbrīvotos no sava spaiņa satura. Atkarībā no garastāvokļa un noguruma, vācēja statusa viņa acīs, nesējs pievērš sev uzmanību ar strupu nokliedzienu sot – spainis vai laipnu Voulez vous vider? – „Vai vēlaties iztukšot?” Tad viņš dodas uz lauka malu, kur pakāpjas pa trepēm, pieliecas un izgāž ap 40 kg vīnogu pāri savai galvai traktora piekabē. Lai gan cenšos strādāt cik vien ātri var, tomēr jūtami atpalieku pārējiem. Tad arī saprotu, kālab vairums te ķekarus griež ar sirpi. Tiesa, redzu arī viņu sagrieztos pirkstus – rīkošanās ar šo instrumentu ir ražīga, bet arī prasa pastāvīgu uzmanību. Taču kopumā darbs uz priekšu rit raiti. Pat ūdeni un vīnu slāpju remdēšanai pienes klāt tieši vagā, lai nav lieki jākavējas. Gumiju neviens nevelk, visi cenšas. Knašākie, pabeiguši savu rindu, uzreiz steidz palīgā atpalicējiem. Kad lauks novākts, bez kavēšanās visi sakāpj kravas mikrobusiņos un dodas uz nākošo plantāciju.

Gandrīz visi šeit nodarbinātie ir jaunieši. Tādēļ īsajās pīppauzēs skan jautra savstarpējā apcelšanās, vakarā kopmītnēs dzer alu, spēlē ģitāru un dzied dziesmas - viss notiekošais atsauc atmiņā studentu talku laikus kolhozā. Bet ir arī daži pensionāri un vīri cetrdesmitgadnieki. Pamazām iepazīstos ar jaunajiem kolēģiem. Nina ir no Vācijas, bet Francijā mācās mākslu un glezniecību; Jusups ir no Gvinejas, te studē ekonomiku; Anna ir no Parīzes un tikko iestājusies Sorbonā maģistratūrā, filozofos; Klements – topošais kinokritiķis no Parīzes priekšpilsētas, vēlēšanās balso par komunistiem; Daniels – interjeru restaurators no Bretaņas, liels Viktora Coja un Joy Division daiļrades fans; Pjērs – šoferis no Būrenbresas, iekritis ar lielu cigarešu kontrabandas kravu no Slovākijas, maksā parādus un soda naudu; Miriema ir no Bretaņas – atstājusi komunikāciju tehnoloģiju studijas, krāj naudu lai brauktu uz folkmūzikas festivālu Serbijā; Igauniete Kaare – sirsnīga piecdesmitgadīga mājsaimniece, pirms astoņiem gadiem ieprecējusies Normandijā; Antuāns no Bretaņas – klausās regeju un tirgo talciniekiem zālīti; Vlads ir no Lionas – žonglē cirkā; Tad vēl puisis no Lozannas Šveicē, kuru pārējie apceļ, ka pie viņiem vīnogas lasa divreiz lēnāk, taču maksā divreiz vairāk kā Francijā; Meitene no Antiļu salām Karību jūrā; Marija – poļu izcelsmes francūziete, izmācījusies par angļu valodas skolotāju, taču izkritusi akreditācijas eksāmenā; Meitene no Bretaņas – pabeigusi pārtikas tehnologus, bet vēl nav atradusi darbu specialitātē; Žaks no Vilefranšas – jau divdesmito gadu dodas uz vīnogām par porteur.

Lai gan katrs mirklis vīnogu novākšanā šķiet velkamies kā mūžība, tomēr dienas beigas pienāk nemanot. Ir brīži, kad šķiet, ka mugurkaula vietā kāds iespraudis mietu, un nekas nevar būt monotonāks un trulāks par šo darbu, tomēr tam piemīt savdabīgs valdzinājums. Grūti izskaidrot, bet ir īpašāka sajūta nekā lasot, piemēram, upenes. Iespējams, tā ir iedvesmojošā ielejas ainava, varbūt tā ir senās romāņu vēstures nojausma, kuri te jau nodarbojās ar vīnkopību kopš Jūlijs Cēzars iekaroja Galliju. Varbūt pašam nejaušot izturību dod Notre-Dame du Raisin ou Madone de Brouilly uz pakalna, kura nogāzē iekopti mūsu lauki? Lai nu kā, bet 32 hektārus Kristjena un Marī Bereziā muižas Domaine de Saint-Enemond laukus nolasījām deviņās dienās. Turpat saimniecībā no mūsu ogām izspieda 10000 litrus sulas, no kuras trešdaļa sagūlās milzu mucās turpat vīna pagrabā kā topošas 5000 pudeles izsmalcināta rubīnkrāsas Brouilly, bet pārējā top par līksmes un prieka dzērienu Beaujolais-Villages cienītājiem. Darbu vadītājs šī gada ražu vērtēja kā vidēju – vasara bijusi sen nepieredzēti mitra un apmākusies, bet pesimistiskākās prognozes kliedēja ideālie laika apstākļi pēdējās nedēļās. 2008. gada ražas božolē nebūs izcils vintage kolekcijas vīns, toties pirmo pudeli jaunvīna atkorķē jau 20. novembrī, naktī no trešdienas uz ceturtdienu. To nevar laist garām.