šonakt sapnī dabūju bronzas medaļu olimpiskajās spēlēs. Stafetē, orientēšanās sportā. Biju tik pārsteigts par negaidīto rezultātu, ka iekodos medaļā, lai pārliecinātos, ka nesapņoju. Es skrēju pirmajā posmā. Neko tādu īpaši labu neparādīju, bet visu distanci nogāju ļoti stabili, bez kļūdām. Vienīgi pie pēdējā kontrolpunkta saminstinājos, kad sapratu, ka esmu līderos. Visi spēcīgākie konkurenti - skandināvi, šveicieši, francūži, krievi bija kļūdījušies un man aiz muguras. Nu un pārējie džeki atlikušajos posmos rezultātu noturēja. Un tad sapratu, ka neesmu gatavs slavai - man uznāca bailes, ka būs jāiet uz pieņemšanām pie prezidenta, jāpiedalās reklāmās un labdarībās, intervijās, tagad visi interesēsies par manu privāto dzīvi. Un pamazām sapnis pārvērtās murgā. Tajā brīdī, kad man bija jākāpj hummer limuzīnā, kas vizinās no lidmašīnas trapa uz stacijas laukumu, kur tautai jāsumina savus olimpiskos varoņus, man kļuva ļoti slikti.