es visu pārdomāju un tomēr jūtos tā, ka man ir ko piebilst. Ne jau par tavu dialogu ar Grizli, bet gribu pateikt, kā es to redzēju un izjutu.
Pirms Ščočkām tu jau ar Slazdiņu biji apgāzies Prižokā. Nevarētu teikt, ka tas mani iedvesmoja, taču taču - mēs jau uz aklo bijām nolēkuši pa visiem Ostrovnojiem, Kameņistijiem un tiem 'nenozīmīgajiem sūdiem', ko normālos apstākļos locija raksturo kā 'lokaļnij porog' un pie normāla ūdens līmeņa vispār nekā sevišķi neizjūt.
Atceries, Exzo bija aizgājis uz priekšu un ierobežotas redzamības apstākļos novērtēja Ščočkas kā '3m garu Abavas rumbu, nu tikai ļoti šauru. Nesabīstaties, viss izskatās kā kad upe beidzas, galā šauri vārti'. Viņš, protams, nebija redzējis ne to mucu, ne arī mušmiri. Viņa teiktais mani it kā pagrūda uz domām, ka izskatās šausmīgi, taču īstenībā - nieks vien, ka nedrīkst nekādā ziņā ļauties tai sajūtai, jo zinām jau - no augšas viss izskatās daudz briesmīgāk nekā esot tur iekšā. Ar to sajūtu es arī iegāju līcī, kura galā es tiešām ieraudzīju to, no kā apskrējās dūša: kaut ko līdzīgu elles vārtiem, kur iekšējie dēmoni neatlaidīgi čukstēja - tur nekas, nekas labs galā būt nevar; nevar būt, ka 15-20m plats paliels dīķis notek uz leju 2.5-3m platā spraugā bez nepatikšanām. Es ar to sajūtu cīnījos - jo, ko gan, Dievs, man bij' darīt. Nav jau izvēles vairs; turklāt tie Exzo ceļavārdi gaismas bruņiniekam stipri līdzēja. Nu jā, pirmie sļivi pagāja tā miermīlīgi, taču (acīmredzot mirklī, kad tu pamanīji Slazdiņu) nelāgi man sametās, kad es sapratu, ka mēs ejam daudz, daudz pa kreisi un ar muti uzlikāmies radzei, kas mūs apgrieza ar muguru pa priekšu. To, ka šķirbā lejā ir rafts, es it kā sapratu, es tikai nebiju redzējusi, ka viņu sejās ir tas ārprāta pārbīlis.
Kad mēs nonesāmies slaidi ar pakaļu pa priekšu lejā, es atviegloti uzelpoju - redz cik labi. LABI, ka mēs neesam tomēr labajā pusē, jo sēni es atšifrēju uzreiz, kaut kā ar muguras smadzenēm; man viņa nepatika nemaz. Pār plecu skatoties uz Auroru un pilsoņiem ap to, es apjēdzu, ka viņiem ir slikti un pirmatnējā instinktu līmenī nodomāju, bļaģ, labi, ka tie neesam mēs tur piepresēti, viņi ir daudz skillētāki, daudz gatavāki tiem neizprotamajiem pārbaudījumiem. Liels bija mans pārsteigums par tālāko: lai ari es gočpendel tobrīd domāju (un arī airēju, cik atminu) tikai par to kā ātrāk no turienes notīt lejā uz nākamo dīķi, mēs tā vietā sākām slīdēt atpakaļ-pa labi, tieši tur kur man nepavisam negribējās. Tur kaut ko runājies ar viņiem, bet man bija tāds pofig. Es zināju, zināju, ka mēs tur neko nevaram darīt, ka vajag vākties. Un tad jau, tad jau.. Prese pret labās puses klinti un sūciens atpakaļ... purnu smukajam ielika starp tām radzēm, un mani kuslie centieni rauties ārā pievelkot priekšu pa kreisi bija neveiksmīgi - pamatā tamdēļ, ka nebija iespējas padot atpakaļ vairs - mēs bijām nopresēti pret raftu un ieķīlēti. Vēl mani pārsteidza tas uzbļāviens - airē!, jo redz, es jau vislaik centos tikt ārā un tagad, tikai tagad tu ieraugi lietu stāvokli? Sēnes radītais šampanietis apēda aira iegulšanās spēku, viss grima tādā kā burbuļainā vatē, es saudzīgi grūdos nost no klints un funktierēju kā lai neapmetas. Ar pirmo mēģinājumu izdevās drusku atgrūsties, bet godīgi es nolūzu, nespēju pakašāt vairs uz priekšu, jo jauda atpakaļsūcošajai mucai bija nejēdzīgi pārāka. Es neko neskatījos uz atpakaļu; atkal purns bija tai pašā sprostā un man tad likās, vsjo, nav varianta. Video rāda, ka mēs tur tā ap 5arpus minūtēm jājāmies. Nu jā, ar otro reizi sanāca. Izrauties. Mēs nonācām lejā, un tikai tad es paguvu pārbīties līdz bezsamaņai, tie ārprāta drebuļi un sviedri, kopā ar atslābumu un svinu rokās pārplūda pāri aumaļām. Es tikai fragmentāri atceros tālāko - kā viņi ar glābšanas galiem aizgāja viņus vilkt laukā. Bet, kas attiecas uz pamatjautājumu - kāpēc tev gribējās ar viņiem aprunāties, brīdī, kad redzams - jātin ko airi nes - es tā arī negūstu atbildi arī no šī ieraksta. Man tas to nepaskaidro. Bet jā - es nevaru nepiekrist, ka viss beidzās labi, un dod Dies', tā arī būs citreiz.