Mēģinu dzīvot šeit un tagad. Un nevaru saprast: kamēr mēģina vai tā ir dzīvošana šeit un tagad; saskanīgi ar sevi un citiem; atbilstoši visām vēlmēm un vajadzībām? Zinu, ka nav tāda „rīt” un arī „vakar” nenozīmē neko vairāk kā fotoalbumu un dienasgrāmatu. Tad kāpēc speciāli censties? Šodiena taču pienāk neatkarīgi no manas gribas! Un šodiena – tas nozīmē satikt sev svarīgos cilvēkus, darīt interesējošās lietas, būt tur kur vēlies. Darīt, ko vēlos.

Man ir viss. Tik sasodīti viss, ka netieku ar to galā. Mēģinu nest, to ko gribu pacelt, bet nezinu, kur gribu to aiznest. Un viss tas kārojamais un nepieciešamais tā nospiež plecus, ka atmirst nervi, atmirst sajūtas jūtas ūtas tas vienā vietā as.

Ja pasaule būtu puzle, tad es būtu pilnvērtīgs gabaliņš no tās. Ja es būtu puzle, tad ziniet, nederīga pilnvērtīgai spēlei, jo nepilnīga. Kādreiz manā komplektā bija visas kārtis, bet tagad to vairs nav.