četri jātnieki jau tuvojas
Biju vakar izbraucis ar velo iepazīt tuvo apkārtni. Vispirms paskatījos tās satelītattēlus dažādos tuvinājumos un izšķirtspējās. Bet pats nevarēju izšķirties starp divām izvēlēm, kur doties – pa pulētu mauriņu ieskautu privātmāju ieliņām vai tuvējā mežiņa skupsnu? Tā nu devos, kur acis rāda. Un parādīja uz mežu. Tur meža ceļa līkumā redzēju grāvī vēkšpēdus benzīnvedēju, pavisam siltu, kaut kāda inde straumītē tek grāvī, kas vēlāk saucas Mārupīte. Devos tālāk, bet tur jau nāca pretī šoferis pālī ar aliņu rokās, prasa: kā esot? Saku: forši. Šis paliek agresīvs: tur nekā forša neesot! Protams, ka nav, atbildu un uzminu straujāk pa pedāļiem. Pa šo ceļu atpakaļ nebraukšu, negribas rokas un garastāvokli smērēt. Bet ceļš izbeidzas kūdras izstrādes karjerā. Nācās tālāk jāties ar velo plecos pa izcirtumiem, jaunaudzēm, grāvjiem, čūskulājiem un brikšņiem, nātrēm. Bet es ģērbies īsos šortos un sandalēs. Cīnījos pārsvīdis un dunduru sakosts vairākas stundas.
Tāda nu ir mana cīņa – ar kuli putās, bet jēgas nekādas.

Zinu, ka vajadzētu gribēties, lai nebūtu viss vienalga. Viss iet grunti dēļ tādiem kā es. Un ja tiks uzsūtīti nākamie grēku plūdi, tad ne par izvirtību un izlaidību, bet par ļaušanu lietām ritēt savu gaitu.