Mūzika: | The Black Shadows - Brother Noah |
Trīs gadījumi , viens uzvedības modelis
Mēs pavisam bijām trīs sētas bērni, kas viens otru nenodod. Pirmais bija Marks, otrais – Valdis un trešais – es pats. Tas bija kādā klasē piektajā un sestajā. Aiz gara laika mēs blandījāmies apkārt pa rajonu, kura epicentrs bija Čiekurkalns un vis kaut ko sadomājām. Visbiežāk mēs ložņājām pa rūpnīcu teritorijām, stroikām, ķepluzeliem, augstceltņu un šķūnīšu jumtiem, graustiem, dzelzceļa šķirotavām, ūdenstorņiem, konsolsteķuceltņiem, mazdārziņiem. Vissatraucošāk bija mēģināt ielīst padomju armijas valdījumā esošajās, bruņoti apsargātajās teritorijās. (To gan ierobežoju pēc tam, kad reiz viens čurka čisavojs nolika mani uz grauda ar „stoi, streļaķ budu!” Tas izklausījās gana pārliecinoši, ņemot vērā sistēmu un kārtību „krievos”.) Tā darījām tīri intereses, pasaules izzināšanas, jaunu apvāršņu pavēršanas, robežu pārcelšanas pēc. Nu un arī dēļ spriedzītes un tās izlādēšanas pēc. Lai paveiktu to, kas ne katram ir pa spēkam. Lai liktu lietā sporta treniņos attīstīto veiklību, izturību un spēku. Lai trenētu maņas un instinktus. Lai varētu padižoties „mīkstajiem un gļēvuļiem”. Nu un arī materiālo labumu iegūšanas nolūkos – veicām reidus pa dobēm un augļudārziem, gājām ābolos, bumbieros, ķiršos, plūmēs. (Uz sirojumu pa padomju saimniecības „Rīga” tomātu siltumnīcu ņēmām līdzi savu sāli trauciņā).
Tā kā pārsvarā darbība risinājās nepiederošām personām liegtās un uzpasējamās vietās, tad parasti tās bija jāatstāj sprintā, vai nemanāmi lavoties un pāri žogiem. Iekrišana un noķeršana draudēja ar suņu kodieniem, dabūšanu pa muti, nonākšanu milicijas nepilngadīgo lietu uzskaites komisijā, izslēgšanu no skolas, zaudējumu atlīdzināšanu no vecāku līdzekļiem, utt. – vienvārdsakot, ar baigiem sūdiem. Risks milzīgs, bet jo grūtāk, jo lielāks pačots. Tādēļ allaž bija jābūt modriem, nedrīkstēja aizrauties, bija iepriekš jāparedz rezerves un atkāpšanās ceļi, jāveic izlūkošana, jāapspriežas, jāizdomā plāns, jāsadala kur katrs stāvēs, ko darīs, jāvienojas par briesmu signāliem, jāsaskaņo ticama fabula iekrišanas gadījumā, jāzvēr, ka draugus nenodos.
Un tomēr pamazām izkristalizējās katra tipiskā rīcība ekstremālos gadījumos. Marks bija piesardzīgākais. Es – visavantūristiskākais. Valdis visu darīja pakaļ, pārsvarā Markam. Marks bija ideju ģenerators un iniciators. Es – ar degsmi uzķēru domu un nezināmajā devos visiem pa priekšu un izlūkos, lai tad dalītos ar situācijas un apstākļu novērtējumu. Es parasti aizrāvos ar kādu no neatļautajām nodarbēm tā, ka nepamanīju šuheru. Savukārt Marks pie mazākajām iespējamām briesmām (lapu čaboņas) laidās lapās. Valdis nedomājot uzreiz viņam pakaļ. Bet es paliku novērtēt apdraudējuma pakāpi un vai ir kādas citas alternatīvas skriešanai. Tas prasīja dārgās sekundes, dažreiz draudi bija pamatoti, mukt jau par vēlu, un tad man nācās slēpties stražņikam degungalā. Tā, ka sirds dauzās tik skaļi, lai šuhers mani atrastu pēc dārdoņas. Bet vairumā gadījumu trauksme bija nepamatota un man nācās šos saukt atpakaļ. Taču parasti mēs centāmies uzvesties klusi un tā, lai atstātu pēc iespējas mazāk pēdu – lai nodrošinātu resursu un vides ilgtspēju. Šāds modelis un lomu sadalījums strādāja – mēs ne reizi netikām notverti un mūsu vecākiem nebija ne jausmas, ko bērniņi tikmēr darīja, kad teicās bumbu dzenājam.
Viens no maniem bērnības draugiem kļuva par sīku žuļiku, pelēkas ekonomikas darboni, nodokļu krāpšanas shēmu īstenotāju, īpašumu kruķītāju un „attīstītāju”, bet otrs par štāba virsnieku eNBēeSā. Bet es braucu ar laivām.