it kā sapnis
Pamodos no sapņa, kurā mēs ar tevi un mūsu draugu gājām uz koncertu. Tas bija tāds brīvdabas pasākums – it kā vecpilsētas vasaras kafejnīcā, it kā laukumā. Koncerts bija neliels, skatītāju tikai kādi pāris desmiti, bet foršs, mums visiem ļoti patika – uzstājās it kā Grebenščikovs, it kā Evora. Visiem priecīgs prāts un jauks garastāvoklis – īpaši tev. Kad uzstāšanās bija beigusies, arī pie mums pienāca smaidīgs jauneklis, kurš iekasēja naudiņas par koncertu - lai dodot, cik mums nav žēl. Visi ļoti labprātīgi deva pa pāris latiem, dažs pat piecus. Taču man viņš iedeva soda kvīti par atrašanos pasākumā ar velosipēdu. Paskatījos – man jāmaksā it kā desmit, it kā trīsdesmit lati. Es sajutos ļoti nepatīkami pārsteigts un sašutis – kur tas rakstīts, ka nedrīkst pie rokas turēt velosipēdu? Esot bijusi attiecīga zīme, ka tas nav atļauts. Un man ar amatpersonu izraisījās vārdu apmaiņa, kurā es paudu apstrīdējumu, neiecietību, savu taisnību, aizkaitinājumu un personīgus apvainojumus indīgi sarkastiskā veidā, bet tu neteici neko. Kā ne pirmo reizi līdzīgās situācijās. Protams, tādā veidā neko man labvēlīgi atrisināt nevar. Kā vienmēr. Mēs devāmies prom – es ar uzliktu soda naudu, mēs visi ar sabojātu garastāvokli un draņķīgu noskaņojumu. Tu man neko neteici, mēs tālāk devāmies klusējot. Kā aizvien biežāk. Tavs draugs drīz vien steidzīgi atvadījās, bet mēs – uz mājām, lai aiz sadzīviskām rūpītēm un televizora izliktos, ka nekas tāds nozīmīgs nav noticis. Patiesībā – es, lai izliktos, bet tu, lai stiprinātu savu pārliecību par slepenu apņemšanos.

Pamodos un gribēju, lai tas būtu tikai sapnis.