starp galdiņiem
Zvana man šodien Docents lai tā uzmanīgi apvaicātos vai es neturot uz viņu ļaunu prātu? -Hmm, nezinu, nē laikam, vai man būtu jābūt iemeslam? Drusku tikpat uzmanīgi taustos. Redz, viņš svētdienvakar esot nejauši paņēmis manas šķiltavas, kad bija ieskrējis pie manis uz tēju un pāris dūmiem. Un jau pāris dienas viņš netiekot vaļā no nelāgas sajūtas, ka atstājis mani bez uguns – vienu un bezpalīdzīgu. Ka stulbi sanācis – promejot viņš atstājis man pāris cigaretes, jo es savu svaigi pirkto paciņu nevarēju atrast, kur nometu, bet bez iespējām piekurt. Bet, nē, viss kārtībā, mierinu šo, iztrūkumu nemaz netiku pamanījis. Tomēr nenozīmīgais zvana iemesls ļauj man pārņemt pārsvaru – saku, ka labi, ka to tās dienas pirkumu – fotoaparātu – demonstrējot nelaidu no savām rokām laukā. Tā tās mantas pazūd!

Sīkums, bet aizkustinoši. Cik mēs savstarpēji uzmanīgi!