Skrien, Starro, skrien!
Kāds sūdzējās, ka viss vienā nepārtrauktā skriešanā, grūti noturēt tempu, darbs dzen darbu, darīšanas pakaļ darīšanām? Parādiet man, lūdzu, uz viņu ar pirkstu, aglasiķe man viņa telefoniņu, adresīti, profiliņu!

Nu nezinu gan, vairs neviens nekur nesteidzas. Jo īpaši jau darbos neraujas. Vismaz spriežot pēc tā, ka pilnīgi nekas nenotiek solītos termiņos. Piemēri? Lūdzu, iz manas dzīves: ātrumkārbu remontē jau gadu, māju ekspluatācijā nodod ar 3 mēnešu kavēšanos, pie tam ar nedarbojošām komunikācijām, kredītformalitātes ievelkas par 3 mēnešiem – nesteidzas ne zemesgrāmatu ierēdņi, ne notāri, ne izziņu iestādes, ne pastnieki. Iedomājaties, vēstule no autoservisa Vidzemes pr-tā uz apdrošināšanas kantori tajā pašā pr-tā ceļo 18 dienas. Tas nekas, ka meistars ar ekspertu jau ir vienojušies par tāmi un izmaksu. Procedūra paredz amatpersonu rakstisku apstiprinājumu. Un apdrošinātāji jau arī nesteidz lēmumu par izmaksu noformēt oficiāli ātrāk, kā to paredz iekšējie 14 darbadienu standarti, kas sezonālas sakritības dēļ var pārsniegt mēnesi. Un protams, ka serviss rezerves daļas pasūtina tikai, kad pa pastu pienācis visiem sen zināmais apstiprinājums. Labi zinot, ka Anglijā ražota Japāņu auto rezdaļas jāpasūta Holandē, lai tās no noliktavas Somijā, caur pārstāvniecību Igaunijā nonāktu pie dīlera Latvijā. Un tad izrādās, ka svarīga detaļa nav pasūtīta un tagad jāgaida, kad atkal nākošais kuģa reiss atceļos no Ziemeļjūras līdz Helsinkiem. Un tikmēr servisā atkal jāstājas rindas galā, jo rezervētais remonta logs ir aizvēries.

Kaut kāda morāla krīze. Jeb smalki sakot, Procedūru Laikmets. Birokrātija smagāka kā padomju laikos. Visās jomās. Tikai toreiz tā bija Valsts Sistēma, kur vismaz konstitūcija kaut ko garantēja. Tagad – arī Tirgus Ekonomikā, kur pēc teorijas visam būtu jānotiek efektīvāk. Ak, jā – servisa līmeņi! Maksā oficiāli trīskārtīgi un mēs tavu pieteikumu izskatīsim paātrinātā kārtā, bet ja maksāsi atslēgas personai, tad nokārtosim arī vajadzīgo lēmumu. Un privātajā sektorā nekāda riska un amorālas rīcības, jo likums jau saistošs tikai ierēdņiem! (es gan mēģinu iedomāties, kas notiktu, ja pēkšņi Uzņēmu Reģistrā visi pieteiktos uz uzņēmuma reģistrēšanu trijās dienās pa 300, LVL. Visticamāk, ka noreģistrētu arī. Tikai tas parādītu reālo darbietilpību, kapacitāti un efektivitāti.)

Vēl ne tik sen tā nebija. Visi tiešām daudzmaz centās solīto pildīt laikā. Un pašsaprotami bija veikt uzņemto ar atbildību, tā, lai būtu ātrāk, jo tas nozīmēja kvalitatīvāk. Tas bija svarīgi. Tagad ir vispārējs pofigs. Un nesakiet, ka tādējādi cenšas ieriebt savam, viņaprāt, netaisnīgajam darba devējam, nenovērtējošai valstij, vienaldzīgajiem līdzpilsoņiem.

Varbūt tiešām darba ir tik daudz, ka fiziski nevar paspēt un emocionāli nevar izturēt? Ka pārvērtējam savas iespējas, tādēļ pārsolam?

Visticamāk, ka viss notiek tieši tāpat kā man. Ja zinu, ka kāda darba, kura kvalitatīvai veikšanai nepieciešamas man bija trīs dienas, agrāk solīju nedēļas termiņu, bet nodevu četrās dienās, tad tagad prasu divu nedēļu termiņu, lai pēdējā dienā šā tā uzceptu kaut kādu nodevumu, kura kvalitatīva izpildei vajag vismaz divas dienas. Pārējā laikā es īdu un purpinu par vispārēju pagrimumu.