Vakar, kad Docents man sniedza Jack Daniel`s smukā bleķa oriģinālkastē, paldies vietā it kā pa jokam, it kā ironiski, it kā indīgi skaudīgi, it kā pa iedzērumu pajautāju vai tas ir no „pateicību” krājumiem? Viņš atbildēja, ka neesot vis. Bet tā pateica, ka sapratu, ka esmu nošāvis greizi. Nē, nu nav jau viņš tik jūtīgs (profesionāls rūdījums, zin`), lai es tādā veidā visu sabojātu, taču tieši sīkā nevērība un no tās izrietošais aizvainojums ir draudzību vīruss. Bet beigās viss bija labi. Viss bija atkal gandrīz kā toreiz, atkal Docents palika ar mani, kad citi jau bija prom, atkal mēs sirsnīgi parunājāmies. Un mēs atkal esam kaimiņi, mēs atkal dzīvojam blakus. Tagad mēs droši vien atjaunosim tējas dzeršanas tradīcijas. Kā toreiz.

Tomēr kauns man vēl joprojām. Par stereotipiem, viedokli, spriedumu, attieksmi un to paušanu. Par to, ko viņš domā, par ko es viņu turu.