bez būtiskā
atbraucot no cēsīm, uznāca tāda griba paklausīties sentimentālu popmuzīku. nu tādu kā džordžs maikls. diemžēl bez četrām viņa paša dziesmām džezīgā apdarē neko citu vēl tādīgu savos pārdesmit gigbaitu krājumos neatradu. tas ir kā kad gatavojies cept omleti, izdomā tur garšvielas, pildvielas, akcentiņus, bet izrādās nav olu. toties ir pilla māja ar visādiem smilšveida sieriem, tur bazilika pesto, olīvām šitādām, aromatizētām sālīm tādām.

tas ir tāpāt kā šis gads, kad ir noticis viss plānotais un sasniedzamais, kas ieplānots un iešedulēts vēl gadu iepriekš, bet izbeidzies tas konteksts, kam būtu jāpiešķir jēdzīgums aktivitātēm un to rezultātiem. esmu apkāries šogad ar jauniem atribūtiem - profesionāliem grādiem un sertifikātiem; vizītkarti un statusu, zīmoljauniem kustamiem un nekustamiem īpašumiem, ceļojuma iespaidiem, praktisku būvniecības organizēšanas un sagādes zināšanu, jauniem interesantiem paziņām, taču es mēģinu sev iestāstīt, ka to visu esmu darījis sev, priekš paša. kaut kas jau, protams, no tā ir pašvērtīgs pats par par sevi, šaubu nav, tomēr ne par to es šampanieti zem salūtainām debesīm dzēru pirms ciktur 365 dienām.

un ja man atkal būs jāceļ glāze šonakt, tad es nezināšu par ko.