par bluķi un tā vilkšanu
... es nepiešķiru pārāk lielu nozīmi vienai konkrētai rituālai izpausmei, piemēram, bluķa vilkšanai, kā baigai "īsta latvieša" pazīmei, tāpat domāju, ka neviens to nepārvērtē. Es labi apzinos, ka mēs esam gana tālu no tās šo izdarību sākotnējās nozīmes un jēgas. Un tikai aiz cieņas pret tiem, no kā te esam cēlušies, mēs caur šīm tradīcijām mēģinām iejusties un iztēloties senču domāšanas veidu, kurš bija piemērots un atbilstošs praktisku tā laika dzīves jautājumu risināšanā. Skaidrs, ka esam tālu no tā, esam šajā laikā un vietā, ar citādiem ritmiem un problemātiku. Un neviens te neidealizē senlaiku sabiedrību ar viņu domāšanas veidu un izpratni par lietu kārtību vai sludina "patiesību". Tas ir tikai veids, kā tika svinēti svētki. Un tagad ir tikai mēģinājumi tās tradīcijas rekonstruēt. Tās nav dzīvas tradīcijas, kuras sakņojas mūsu izpratnē par kosmogoniju, reliģiju vai piederību kaut kam lielākam un augstākam, pāri esošam. Kaut gan zināma inerce pastāv. Un neredzu nekā slikta, ka vienlaikus līdzās pastāv jaunas un vecas tradīcijas - i švābu kordziedāšana ar baznīcas kristīgi kanonisko skaņveidi un harmonijām, gan saldumu diedelēšana, gan šokolādes siržu maiņa, gan šampanieši, gan ziemassvētku depozītu un sadzīves elektropreču izpārdošanas reklāmas kampaņas. Garīgums un tā izpausmes forma un vajadzība pēc tā ir ļoti individuāla. Ne vienmēr no tās dziļākās akas ir labākais ūdens. Nacionālai identitātei ir daudz apliecinājumu, tāpat, kā arī daudz ir tādu, kas tādi nav. Bet dažu vēsturisku sižetu izspēlēšana ir viena pagātnes ainas ilustrācija, iespējams, bez visaptveroša konteksta.
Kaladū! ...