Atslēga ir atslēgās atkal
Reiz Tīrons intervijā izteicās, ka dodoties ilgākā ceļojumā prom no mājām, viena no neērtībām ir neskaidrība, ko iesākt ar atslēgām. Līdzi labāk neņemt, jo var pazaudēt un lieki jāstaipa un vispār meklējot vajadzīgās lietas vienmēr izvilksi nevajadzīgo atslēgu, ne meklējamo. Varētu jau uzticēt kaimiņiem vai uzticības personām, bet nav garantijas, ka viņi būs uzreiz pieejami un izķerami pēc atgriešanās. Varētu jau noglabāt drošā slēpnī, bet nav garantijas, ka tas tiešām būs tik drošs. Nu, vienas klapatas.

Bet man ir ikdienišķas neērtības ar visādu kodu un autorizācijas zīmju pārvaldību. Drīz jau ieeju skaits dažādās vietās un personalizētās vietnēs vai vidēs pārsniegs saprātam aptveramo kapacitāti. Varētu jau pasapņot par single sign-on risinājumu gan i-bankai, gan draugu māju ārdurvīm, vai viedu biometrisko parametru skeneri ar acumirklīgu identifikāciju autentifikācijai. Gribētu vienu atslēgu, kas der visām durvīm, kur man atļauts ieiet. Tādu, kas reizē ir gan apaļa, gan kantaina, gan ērta, gan nepazaudējama, materiāla, gan loģiska. Bet pierādīts, ka vājākais posms drošības nodrošināšanas sistēmās ir pats cilvēks tiesīgais. Nu kur lai iegrūž paswordu pierakstus un paroles, tā lai citi nedabū, bet pats zina, kur glabājas? Varbūt vajag ļaut, lai implantē čipu, pārkodējamu attālināti? Varbūt, ka varētu nēsāt tādu kā kontracepcijas plāksteri? Runā, ka tāds miesas krāsā uz pleca izskatās eleganti un pirtī tik viegli nemaz nenolīmējas. Protams, tad likumdošanai jāgarantē, ka nav risku tikt izspiegotam un kontrolētam. Drošibas speciālisti rekomendē pierakstīt saknes paroles uz papīra un etalonatslēgas glabāt seifā. Tikai – kur glabāt seifa atslēgas? Redz, jau senči bija atraduši risinājumu – akseskods jāglabā olā, ola – putnā, putns – ligzdā, ligzda – kokā, koks – kalnā, kalns – salā, sala – aiz trejdeviņām jūrām.