Brīnišķā zupa
Nespēju tagad neteikt „”mmmmmmm”, nu gluži kā kemmeitenes skatītāji. Apmierinājums un bauda, iespējams, līdzīgi. Jo šobrīd ēdu vakardienas zupu. To mēs ar kolēģiem vakar vārījām mežā zem eglītes. Lielo katlu gandrīz iztukšojām, tomēr katram sanāca vēl pa puslitra burciņai, ko līdzi paņemt nākamdienas brokastīm. Un tagad garšo gandrīz tikpat labi, kā vakar pie ugunskura. Tā bija forša ideja korporatīvam gada nogales pasākumam, komandas gara stiprinājumam. Recepte vienkārša: izbrauc laukā no pilsētas, sakur guni, vārošā ūdenī liek cirvi un pārējās sastāvdaļas pēc garšas, vāra, kamēr nāk gatavs, tad salej bļodiņās un strebj ar gardu muti cik vien lien. Pērn kolēģi devušies uz restorānu pie baltiem galdautiem, pierijušies asiņainu steiku un vienojušies, ka tā vairs nedrīkst, tas ir amorāli. Tādēļ šogad nolemts, ka katram roka jāpieliek, lai atzīmētu kopīgi padarītos darbus un nākotnes ieceres. Zem zvaigžņotas debess un mēnesnīcas, vēja šalkoņas priežu galotnēs, uguns sprakšķu iztraucētā klusumā.