Mīļākā kleita kāzu dāvanai


Nezinu, no kura brīža lai sāk, vai no tā, kad 90tajā lūdzu vienam puisim lai ieraksta man kaut ko no indī. Viņš prasīja, ko es gribētu labāk Wedding Present vai James? No tiem otriem biju dzirdējis vienu dziesmu, no pirmajiem neko. Izvēlējos neko – George Best. Tas izrādījās tiešām nekas priekš manis toreiz - nespēju sagremot. Kasetes bija dārgums tad un drīz pārrakstīju pa virsu BG. Un aizmirsu par tādiem. Pēc gadiem septiņiem atklāju no jauna. Pa to laiku WP bija daudz saražojis. Un riktīgi hitova. Tā bija man pamatmūzicņa maketējot otro ceļvedi. Biju izaudzis līdz tai skaņai. Rokam jāskan tieši tā. Dziesmām jābūt tieši tādām. Tikmēr viņi izbeidzās. Nācās klātbūt Cinerama koncī. Biju tur tik ticis augšā, ka neko neatcerējos. Tad bija Berlīne. Arī gadījās tikt par augstu un tur arī pārējais aizēnoja galveno. Vēlāk Depoklubā tik safanojos par igauņu jauniešiem Pia Fraus, ka kopā sadzērāmies un sākām aurēt Wedding Present repertuāru. Pirms pāris nedēļām devos uz Tērbatu, uz Pia Praus konci, kurš gan nenotika, bet ar pašiem puišiem atkal sanāca pārmīt vārdus. Viņi visu atcerējās. Teicu, lai pēc nedēļas brauc pie mums. Un viņi bija klāt, ar četriem oriģinālCD un diviem seveninčiem, ko likt Gedžam priekšā pēc oriģinālparaksta.

A koncis bija dikti labs. Pirmās divas rindas aizņēma britu vecpuiši, trešo igauņi, ceturtajā – īrietes. Latvieši izretojās aulas dziļumā, kur lielāka atbalss. Gedžs dzīvājā bija jāredz mācību un izpētes nolūkos ģitārspēles tehnikas noskatīšanas nolūkā. Nu un harizmas dēļ. Enerģija zvērīga, gandrīz kā varētu būt bijis pirms 20 gadiem. Viss dažos elpas vilcienos, ar visu uztakti sākot Everyone Thinks He Looks Daft, Brassneck, Yeah Yeah Yeah Yeah Yeah, Favorite Dress. Beigas vispār bija lieliskas – Kennedy. Koncis man noteikti patika labāk kā Berlīnē.