Iespēju robežās
Vakar šuovu, šūdiņ kryta
Sylā raiba žagatęņa.


Sarežģīti man ar to medīšanu. Nu gluži kā ar attieksmi pret korupciju: es to kvēli nosodu kā arhaiski mežonīgu parādību kā tādu, taču lokāli kolektīvo interešu stratēģijas allaž ņem virsroku. Klanam piederības sajūta ir spēcīgāka par individuālajiem principiem. Savu netīro sirdsapziņu mēģināju klusināt čakarējot plintniekus: ceturtajā mastā gāju kā malējais, un tiklīdz tiku krūmos, tā izgāju uz lauka, tikai īsu brīdi pirms masta ielīdu atpakaļ mežā skaļi ūjinot un tēlojot pa purviem nobridušos un nojājušos. Tāpat arī trešajā mastā, kad nevienam neteicu, ka palaidu garām četras briežu govis un divas stirnu kazas un otrajā - noklusējot faktu par rukšu baru, ko izcēlu. Beigās ieguvēji bija visi - viss pasākums visiem izvērtās par veselīgu pastaigu svaigā gaisā, tie divi atšautie āži uzskatāmi par vajadzīgu populācijas regulēšanas pasākumu ekoloģiskā līdzsvara saglabāšanai un sugas tīrības uzturēšanai. Vakarā, pēc šņabja, izcēlās kaismīga diskusija par katra motivāciju piedalīties medībās. Visus sapisa Bremžu Andris ar savu vienkāršību. Viņš vientiesīgi vaļsirdīgi paziņoja, ka viņu interesē tikai un vienīgi gaļa. Jo viņš neticot veikala gaļas izcelsmei: „cik nav dzirdēts, kā noliktavās ar špricēm uzprišinot zilēt sākušos kautķermeņus. Un tad vēl kuiviņžin ar kādām ģenētiski modificētām piedevām un hormoniem tie konveijerlopi ir baroti..”. Labi, viņu var nedaudz saprast – viņš no visiem kursabiedriem joprojām atrodas uz „zemākā sociālā statusa pakāpiena”, pie viņa ienākumu līmeņa, strādājot par mežsargu, medīšanas guvums ir atspaids ģimenes pabarošanā. Es viņu drusku saprotu. Es atceros dzīvi kojās studiju laikos, pārtiekot tikai no ceptiem kartupeļiem un griķiem, kad ejot dzinējos vienā dienā varēja nopelnīt ēdienu visam mēnesim. Visi pārējie apgaroti runāja par kursabiedru „kopību seno dienu vārdā” , ko apliecina kopējās aktivitātēs. Un to „kopību” tagad apliecina ar daudztūkstoš latu dārgu vītņstobra pusautomātisko karabīni, jaudīgu džipu, paša dīrātām lāčādām no Aļaskas vai Kamčatkas, krāpšanos ar fiktīvām kokmateriālu uzskaites pavadzīmēm, uzpirktām un izcirstām meža zemju platībām. Vienīgi Keika, kurš vienmēr principā brauc tikai uz saviesīgo pasākuma daļu pie galda un pirtī, ieminējās, ka nez cik te būtu to mednieku, ja zvēri spētu līdzvērtīgi aizstāvēties un šautu pretī... Šāvēji gan iebilda, ka cīņa esot līdzvērtīga, jo dzīvnieku izdzīvošana esot atkarīga no viņu maņām, viltības un pieredzes – to šances izdzīvot esot 1 no 100.

Nu neviennozīmīgi