ar dziesmu pa 2ām dienām dzīvē IV
Ju ken stend ande mai ambrella / Ella ella ē ē eh / ande mai ambrella / Ella ella ē ē ē ē ē ēh – skanēja pa rādio uz ātršosejas. Mēs klusējām. Ko tā Vitiņa tā uzēdās? - Ieprasījās Mikiņš. Mēs taču esam tuvi draugi! Viss kārtībā, nekas nav mainījies. Atbildēju es. Viss ir tieši tāpat kā skolā, kad ar viņu kopš pirmās klases mačojāmies par to, kurš pirmais – kurš uzvarēs ātrlasīšanā, kam būs galvenā loma ludziņā, kam labākas atzīmes, bet videnē, kurš paspīdēs ar vairāk šopenhauera citātiem, zinās uzrādīt vairāk zvaigznājus debesīs. Tas attiecību modelis tiešām nav mainījies pa šiem gadiem, tur nevar neko darīt, piebilda Docents. Viņa ir sasodīti gudra. Viņa smejas par mums, ironizē, paužot klišejiskus viedokļus, viņa tā nedomā, viņa slēpjas. Mēs esam viņai kā intelektuāla treniņa sparingpartneri, jo gandrīz līdzvērtīgi, es teicu. Arī tev, Mikiņ, jāpieņem savā augstprātībā, ka viņa ir pārāka par mums visiem, katru atsevišķi ņemot. Viņa mūs smalki čakarē. Un mums ar to jāsamierinās. Bet viņa nav ņēmusi vērā ričija revolvera trešo likumu – izvēlies par sevi pārākus pretiniekus, jo tikai tā tu mācies. Bet kāpēc mums savstarpēji jācīnās, mēs taču kopā monblānā, materhornā vienā sasaitē kāpjam, krimas klintīs vienos striķos karājamies, piedzīvojumu sacīkstēs vienā komandā startējam, tur mūsu dzīvības ir atkarīgas no mūsu vienotības, uztraucās Mikiņš? Pašapliecināt savu ego uz partneru rēķina – tā ir droša nāve! Vecīt, izejot uz virsotni katram ir sava motivācija, oponēja Docents. Bet savu individuālo mērķi var sasniegt tikai darbojoties kopā. Un tomēr, tās lomas, kas mums izveidojās skolā mēs nekādi vairs nevaram mainīt, pat gribēdami. Mums tas jāmācās izmantot. Tā ir priekšrocība, ka ar savu kalnu biedru esi sešpadsmit pudus no kopējās bērnības smilšukastes izēdis. Un tomēr viņa šovakar bija indīga nevietā, nerimās Mikiņš.