ar dziesmu pa 2ām dienām dzīvē II
Mana sieviete teica / ka viņa mīla mani // un tumšās rudeņa naktīs / man uznāk tāda griba dzejot / prom uz citu sistāmu / pie vientuļās zvaigznes - ķērcām pie veikala Kaivē papildinot krājumus. Docents gribēja nokļūt uz to Didžkina mežamāju, par ko dzirdēts tik daudz. Tas neesot tālu no viņa lauku īpašumiem – kādi divdesmit kilometri pa gaisa līniju. Bija jāuzņemas atkal būt par ceļvedi. Vai tu tiešām zini, kur jābrauc? – Mikiņš ik pa brīžam bažīgi man vaicāja. Taču tur kur izbeidzās braucamceļš un sākās brienamais, viņš tālāk nedevās, viņš pagaidīšot. Izvēdinošā ekspedīcijā devāmies tikai mēs ar Doku. Te smaržo pēc brīvdabas muzeja - doks ošņāja katrā istabā. Te ir pa īstam - viņš rezumēja.

Esmu laimīgs, laimīgs / putni čivina un kaimiņi guļ - rēca biedri priekšējā sēdeklī atceļā. Bet man pa galvu griezās dedlūps - Kačā kačā ozol kačā / tev jāuzvar šajā dzīves mačā , autiņam zvārojoties piebalgas balto lielceļu virāžās. Zobus sakodis apbrīnoju senču mutvārdu daiļrades alegoriski trāpīgo poētiskumu, kurš noteikti radies līdzīgos stāvokļos. Kā es gribēju, lai mīklai „kas ir garāks par mūžu” un „tieva gara tēva josta / nevar pūrā salocīt” būtu cits atminējums! It sevišķi brīžos, kad lūdzu apturēt.