100% Naked !!!!!
Es zinu – viss ir manī. Bet ziniet – tas viss ir no jums.
Tie ir varbūt tikai daži mirkļi. Bet tie ir TIE mirkļi .

Tu esi kūpošs.
Pat lēciens dīķī no laipiņas nav tevi vēl atdzesējis.
Arī ne skrējiens pa slapjo zāli no pirtiņas.
Tu meklē vēsumu miklajā zemē. Tu piespied vaigu zālei.
Un tagad tu ar visu augumu saproti, kas tas ir – jāņuzāles.
Un tev kļūst skaidrs, kas ir jāņuvakars. Tas ir tas, ko tu dzirdi pustumsī, redzi pustālēm. Tas ir baltais zirgs ganībās, kas izretis nosprauslā tur lejiņā mežmalā, tā ir līgošanas atbalss no kaimiņmājām pāri ceļam, tā ir migla virs kalmēs ieauguša dīķa, tā ir vecu eņģu čīkstoņa virinoties pirts durvīm, tie ir bāli dibeni, kas nozib skrējienā uz dīķi, tas ir skaļais plunkšķis dīķī, tās ir pieklusinātas vīru balsis no pirts, kur vienojas par gara uzmešanu, tā ir ugunskura atblāzma un dzirksteles debesīs, tās ir dzidrās sievu balsis līgotņu skaņās pie ugunskura, tā ir zemes smarža. Tā ir zaļas zemes smarža. Mazliet siena šķūnī, aitu mēslu kūtī, slapja rudzu lauka, ceptas gaļas, pielijušu kartupeļu vagu un dūmu smarža.

Bet tas ir tikai mirklis. Tik īss, ka to nevar uzskatīt par notikumu ar tevi. Tas tevi neizmaina, nepārveido. Tikai mazliet skar. Bet ar to pietiek, lai zinātu, ka burvība pastāv. Ticība ir pārtapusi pieredzē.

Bet vēl pēc mirkļa tā nav taisnība, tam nav nozīmes. Tas ir pašsaprotams fons tam, kā mēs vienkārši pavadām laiku. Tikpat labi tā varētu būt arī citudien. Vai arī ir bijis neskaitāmiem reižu mums un citiem. Ka nav pat vērts...

Tu piecelies, saģērbies, atgriezies pie ugunskura. Tagad sievu kārta basām laukus apskraidīt. Tu ielej sev alu, uzsauc līgotni, un tev atsauc dažas vīru balsis. Un tas gan ir brīnums.