par populāro: inflācija
Kad iepriekšējo reizi biju uz Grebenšķikova koncertu, biļetes maksāja 10x mazāk. Toreiz to bija grūtāk atļauties, tam laikam tad bija lielāka vērtība, jo biju gatavs uz daudz ko, lai tik nepirktu biļetes ar piecenojumu no rokas. Iespējas sasniegt kāroto tika meklētas plaši - caur paziņu paziņām atradu kādu puisi - kongresu nama tehnisko darbinieku, kurš ieveda ēkā caur kačegarku vai ķepluzelu. Līdām gar visādām trubām. Puisis atstāja mani mazā skabūzītī, piekodināja uzgaidīt, bet pats aizgāja. Tikmēr sākās koncerts, Borja sāka ar svaigāko veikumu - par Ņikitu Rjazaņieti - tieši man virs galvas, tieši ar to gabalu, kas man tik ļoti patika. Kad gāja uz beigām jau otrā dziesma, bet no stalkera ne vēsts, sāku jau samierināties ar brīnišķīgo iespēju noklausīties performanci klāt dažu sprīžu attālumā no mākslinieka - biju zem skatuves dēļiem. Vienīgi skaņa tāda kā mucā. Bet nevar jau visu gribēt! Tomēr tad jau nāca glābējs-ievedējs un parādīja durtiņas uz skatuvi. Tā dziesmas starplaikā nokļuvu uz mirkli pat zem kopējām gaismām ar elku. Koncis bija superīgs, biju dikti laimīgs.
Dažiem draugiem tik ļoti nelaimējās: viņu oriģinālajām biļetēm līdzīgās kopijas tika atzītas par viltojumiem, izplatītāju pat savāca apsargi un nogādāja policijā, kur piešuva tam dokumentu un vērtspapīru atdarināšanu. Bet kopijas tiešām bija līdzīgas - pašrocīgi gatavotas uz viena no pirmajiem krāsainajiem kopētājiem šaipusē.