Mācījos Rīgas Franču licejā 12 gadus. Uz skolu parasti gāju no mājas Cēsu ielā, un no skolas gāju atpakaļ uz māju Cēsu ielā (Google Maps rāda, ka šīs vietas ir aptuveni 500 metru attālumā). Man neviens nekad pa ceļam uz skolu un atpakaļ nebija piesējies, bet 12. klasē, dažus mēnešus pirms izlaiduma man beidzot piesējās.

Es nācu mājās no skolas, un pagalmā pie Cēsu un Mēness ielas stūra man pretī nāca jauns cilvēks un lūdza desmit santīmus. Kad viņš mani bija apstādinājis, no pretējā pagalma izskrēja laukā vēl apmēram četri dažāda vecuma jaunieši. Viens no viņiem bija pavisam jauns. Viņš par mani īpaši aizrautīgi smējās, jo sevišķi tad, kad pamanīja, ka esmu nobaidījies. Cilvēks, kas mani bija apturējis, izskatījās pēc vadoņa, jo viņš vadīja sarunu, pārsvarā krievu valodā. Viņš teica, ka vēlas, lai es viņam dodu savu telefonu un naudu, un ka es dabūšot pa purnu, ja nedošu. Centos radīt pēc iespējas pārbiedētāku iespaidu, jo domāju, ka tas samazinās iespēju, ka pret mani tiktu pielietota fiziska vardarbība. Vadonis gribēja bāzt rokas manās kabatās, bet es neļāvu, jo negribēju, lai man atņem telefonu. Tā vietā es izvilku savu maku un rādīju monētu sadaļu, kurā bija tikai divi lati un daži santīmi. Teicu, ka tos viņi varot dabūt. Vadonis jautāja, vai man neesot papīri, bet es nesapratu, ka viņš vēlas papīra naudu. Pirmajā brīdī padomāju, ka viņam vajag kaut ko pierakstīt. Viņš man paskaidroja, ka papīri ir, piemēram, piecu latu banknote, bet es teicu, ka man nekā tāda neesot. Viņš paņēma maku un atvēra to, lai pārmeklētu. Makā papīra naudas nebija, toties caurspīdīgajā lodziņā, kur cilvēki mēdz likt sev tuvu cilvēku fotogrāfijas, bija Putina fotogrāfija.



Vadonis atdeva man maku un teica, ka es varot iet. Centos attālināties pēc iespējas ātrāk, jo pārējie jaunieši sāka palikt agresīvi.