Man šodien tādas eksistenciālas pārdomas. Par šo un to. Par to, kas esmu, par to, ko gaidu no pasaules.Galīgi vecs jau Es neēsmu, bet 32 nav 23 un tomēr liekas, ka tik daudz kas ir palaists garām. Satiekot kaut kādus vecos klasesbiedrus- vienam ģimene, vienam uzņēmums, cits japānieti apprecējis. A kas ir man. Maza alga, darbs kurš sniedz brīvību un minimumu iztikai, jumts virs galvas un Mani mošķi ko taisu, bez akadēmiskās izglītības, bet es točna zinu, ka mākslinieks, mani darbi cilvēkiem patīk un zinu ka sūdu netaisu. Bet tas ir arì viss, kas man ir. Ā... ok. Vēl man ir problēmas ar alkoholu. Pusgadu nedzēru. Tad nedaudz padzēru un atkal nedzeru. Nu... Es vismaz skaidri zinu, kas man ir. Un skaidri zinu laikam beidzot, ko gribu. Gribu laikam būt pats un vispār saprast to, kur sākas "Mans Es Pats". Visu laiku ietekmējos no kāda. Tas ir Ok, ja ietekme iet uz attīstību. Piemēram Mana labākā draudzenīte izvilka no manis to, ka man beidzot jārada māksla. Tāda ietekme ir ok. Bet es, kā jau cilvēks esmu bara dzīvnieks, tādēļ mūžīgi vēlējies esmu kaut kur iederēties. Un nēsmu spējis nekur īsti tā pietauvoties. Savulaik pa subkultūrām izvazājies. Ar matainajiem tusējies tad izdomājis ka industriāļi baigie foršie, melnie, tad vel kaut ko. Tur jau tajās subkultūrās arì ir andergraund stāri, no kuriem gaidi sava veida atzinību. Tad zini. O bariņā pieņemts. Tagad uz citiem vari skaties nedaudz kā snobs, caur savu super duper andergraund prizmu. Un šitā dēļ es manu prāt norāvos jaunajā gadā uz šmigu. Aizgāju uz kaut kādu jobanu, trokšņainu pasākumu, biju bišķi uzpīpèjis un neirotiski izpisu liķiera pudeli. Ar to pietika sēklai lai atkal viss sāktos. Es izliekos par to, kas nēsmu. Man nepatīk nebūt pašam. Man nevajag vairs lai mani pieņem bariņā. Es negribu vairs nevienam līdzināties, negribu par nevienu augstprātīgu pimpi fanot. Es negribu tēlot iepazīstoties ar sievieti. Es negribu nebūt Es. Es vienkārši fakin vēlos būt Es.