Nu tātād stāstiņš par to kā es braucu uz Liepāju.
Sestdien no rīta biju jau sakrāmējusi somu lai brauktu uz Liepāju.
Pa dienu sāku domāt vai tomēr nebūs par vēlu tā ap pl 21.30 sākt stopēt uz Liepāju. Varbūt tomēr no rīta.
Tad plāni attiecībā uz vakaru nedaudz mainījās.
Pēc darba devos uz centru, kur bija jāsatiek viens cilvēks.
Un tas kā izrādījās bija ļoti stulbs joks - cilvēks pa dienu piezvana un paziņo, ka grib papļāpāt un pēc tam vakarā paziņo, ka tas bija joks.
"Ļoti" jau nu smieklīgi.
Es biju šausmīgi nikna un vienkārši iekāpu 4.autobusā, lai brauktu uz Rīgas robežu un stopētu uz Liepāju.
Es vēl pabraucu garām savai pieturai un izkāpu Babītē, nacās doties atpakaļ kādu gabaliņu. Tad nu kādos pl 22.30 , kad jau bija pavisam tumšs, es biju uz Rīgas robežas un sāku stopēt.
Un pirmā mašīna ko stopēju, apstājās.
Šoferis brauca uz Saldu. Es nolēmu riskēt un braucu.
Par laimi, šis šoferis bija tīri runīgs, ceļš pagāja ātri.
Iebraucām arī Lāču maizē, pēc kaut kā ēdama.
Nu jā bija inčīgi, tikai neskatoties uz maniem paskaidrojumiem , ka es neko no mašīnām un močiem un tamlīdzīgām lietām neko nesaprotu, sarunas vislaik bija tikai par tām :))
Saldū, papriecājos par skaistajām , zvaigžņainām debesīm un pirmā mašīna ko stopēju apstājās.
Šoreiz tā brauca līdz Grobiņai. Pats jautrākais bija tas, ka iepriekšējā radio skanēja SWH un kad iekāpu jau nākosājā mašīnā skanēja tā pati dziesma :)) un pulkstenis rādīja tieši 00:00...
Pa ceļam sāka līt kaut kāds mistisks lietus. Drīz jau bija klāt Grobiņa.
Tur parādījās nez kāds mistisks nakts sabiedriskais autobuss, kas brauca uz Liepāju
Es kāpu vien iekšā.
Pulkstenis bija ap vieniem.
Nedaudz aizsnaudos un atmodos jau Liepājā. Nez kāpēc es uzreiz izdomāju, ka man ir tagad jākāpj ārā.
Pēc minūtēm trim, es sapratu, ka esmu pieļāvusi baigo kļūdu, nez kas man bija ienācis prātā, bet es biju izkāpusi sev pavisam nepazīstamā Liepājas daļā, pie tam bija nakts un lija lietus.
Izdomāju, ka jādodas ir pa lielākajām ielām, nummuru samazināšanās virzienā.
Žēl, ka Liepājā, nav kā Rīgā - ieej telefona būdiņā un apskaties kartē, kur atrodies. Tādā ziņā Rīgā nevar apnaldīties.
Es jau protams varēju apvaicāties cilvēkiem, kurā virzienā ir centrs, bet apkārt klejojošās kompānijas nemaz neizskatījās pēc visai draudzīgām.
Un vispār man visu laiku tās mājas atgādināja Rīgu un Ķengaragu. Un brīžiem uzmācās doma, ka es to stopēšanu vienkārši esmu nosapņojusi un tagad balndos pa Rīgu...
Iela, pa kuru es pārvietojos kļuva ar vien mazāka un tumšāka. Jā un pazuda arī mans jautrais noskaņojums. Palika pat mazliet baisi.
Mēģinājumi sazvanīt doomed bija neveiksmīgi. Nez ko gan viņs būtu teicis par manu paziņojumu, ka esmu Liepājā, un nezinu kur atrodos un lai mani brauc glābt...
Kad cerība , šķiet bija jau pazudusi - pēkšņi ieraudīju Autoostu.
Tas gan bija atvieglojums.
Tālāk jau raitā solī devos vajadzīgajā virzienā.
pazvanīju māsai, bet viņa nebija Liepājā.
Tad nu man cits nekas neatlika kā doties pie doomed un modināt viņu no miega.
Centos pēc iespējas klusi ielavīties pa vārtiņiem, iekāpu puķudobē pie doomed loga un klauvēju, klauvēju kādas reizes 3, cerot nepamodināt visu māju...
Aiz loga bija manāms, ka kāds ir pamodies un apsver ko darīt :)
Pēc brīža jau tiku pamanīta un apveltīta ar ļoti skaļu EUUUUU
Pulkstenis jau bija ap 2:30 un es tiku beidzot gulēt.
Mans nakts trakums bija veiksmīgi beidzies :))
Svētdien no rīta jau piecēlos ar paziņojumu, ka negribu gulēt.
Protams, ka man vakarpusē uzradās lielais miegainums...
Bija tāds samiegojies nekur neliekams Kjiesens...
Tā rezultātā pirmdien gandrīz visu dienu gulēju, pa starpu lasīju "Meistaru un Margaritu" un arī tamborēju
doomed tika pie telefona somiņas
muuuwiiii
Vakarā devāmies satikt antikrists darkness sm00x
Padzērām alu, bija jautri, jauki.
Šorīt atpakaļ uz Rīgu.