Itkā man par to veel nebūtu jaadomā, bet es tā tomēr padomāju- Itkā jau būtu forši precēties baznīcā, bet galīgi negribās to Jēzu iesaistīt savā privātajā dzīvē (kas viņš man tāds? Nav pat radinieks!). Man pietiek jau ka mani bērnībā, kamēr biju maziņš, tizls un nekā nesapratu, paspēja pa visādām baznīcām sasvētīt un sakristīt. Tās svētulības vēl joprojām kā akmens uz galvas.
Patīk man baznīcās tusēties kā arhitektūras vērtībās, smuki un iespaidīgi. Gribētos kādreiz nokļūt kādā lielā gotiskā katedrālē, naktī, negaisa laikā(tas tāds maziņš sapnītis). Bet kad tie vecpuiši halātos sāk gvelzt sviestu, tad gan ir cauri ar visu noskaņu. Nepatīk man safārējušies nereālistiski cilvēki.