Aizeks Azimovs “The Skeptical Inquirer”, Vol. 14 Nr. 1, 1989. gada rudens, 35.-44. lpp.

Kādu dienu es saņēmu vēstuli. Tā bija rakstīta ar roku grūti salasāmā kaligrāfijā, tādēļ bija ļoti grūti lasāma. Tomēr es mēģināju to saburtot, gadījumam ja tā izrādītos svarīga. Pirmajā teikumā autors mani informēja, ka specializējas angļu literatūrā, taču jūt nepieciešamību pamācīt mani zinātnē. (Man izlauzās neliela nopūta, jo zināju ļoti maz angļu literatūras maģistru, kuru kompetence ir pietiekama, lai mācītu man zinātni, taču es ļoti labi saprotu savas neziņas plašos apmērus un esmu gatavs mācīties cik vien iespējams no jebkura, tādēļ turpināju lasīt.)

Šķiet kādā no savām neskaitāmajām esejām, es biju izteicis zināmu prieku par to ka dzīvoju gadsimtā kurā mēs beidzot esam izpratuši Visuma pamatus.

Lietas būtībā es neiedziļinājos, taču ar to es biju domājis, ka mēs tagad zinām Visumā valdošos pamatlikumus, kopā ar tā galveno sastāvdaļu savstarpējo gravitācionālo saistību, kā to parāda starp 1905. un 1916. gadu izstrādātā relativitātes teorija. Mēs arī zinām pamatlikumus, kas regulē subatomārās daļiņas un to savstarpējās attiecības, jo arī tie ir glīti aprakstīti kvantu teorijā, kas izstrādāta starp 1900. un 1930. gadu. Vēl vairāk, starp laikposmā starp 1920. un 1930. gadiem mēs esam atklājuši, ka galaktikas un to puduri ir fiziskā Visuma pamatvienības.

Kā redzat, tie visi ir divdesmitā gadsimta atklājumi.

Pēc manis citēšanas, jaunais angļu literatūras speciālists turpināja ar bargu pamācību, ka katrā gadsimtā cilvēki uzskatījuši, ka beidzot izpratuši Visumu, un katrā gadsimtā pierādījies, ka viņi maldījušies. No tā izriet, ka viena lieta, ko mēs varam teikt par mūsu modernajām “zināšanām” ir ka tās ir aplamas. Jaunais cilvēks turpināja atzinīgu Sokrāta, kurš, uzzinot par to, ka Delfu orākuls pasludinājis viņu par viedāko vīru Grieķijā, teicis “Ja esmu viedākais vīrs, tas ir tādēļ, ka vienīgi es zinu, ka nezinu nekā.”, citāta vērtējumu. Ar to autors vēlējās teikt, ka mans priekšstats par to, ka daudz zinu, ir muļķīgs.

Mana atbilde viņam bija: “Džon, kad cilvēki domāja, ka Zeme ir plakana, viņi maldījās. Kad cilvēki domāja, ka zeme ir sfēriska, viņi maldījās. Taču, ja tu domā, ka uzskatīt, ka Zeme ir sfēriska ir tikpat aplami, kā uzskatīt, ka tā ir plakana, tad tavs uzskats ir aplamāks par šiem abiem kopā liktiem.”

Redziet, galvenā problēma ir apstāklī, ka cilvēkiem “pareizs” un “aplams” šķiet absolūti; ka viss, kas nav perfekti un pilnīgi pareizs ir absolūti un vienādi aplams.

Taču es tā nedomāju. Man šķiet, ka “pareizs” un “aplams” ir izplūduši jēdzieni un šo eseju es veltīšu izskaidrojumam kādēļ es tā domāju.

( Turpināt )

Tags: aizeks azimovs, tulkojums, zinātne, zinātnes filozofija

Karls Seigans

Fragments no grāmatas Dēmonu vajātā Pasaule: Zinātne kā gaisma tuneļa galā (The Demon-Haunted World: Science as a Candle in the Dark)

Zinātnē mēs sākam ar eksperimentu rezultātiem, datiem, novērojumiem, mērījumiem, “faktiem”. Mēs izgudrojam, ja varam, bagātīgu iespējamo izskaidrojumu klāstu un sistemātiski konfrontējam katru skaidrojumu ar faktiem. Savu apmācību gaitā zinātnieki tiek ekipēti ar blēņu atklāšanas komplektu. Komplekts bez domāšanas tiek likts lietā kad vien izskatīšanai tiek piedāvātas jaunas idejas. Ja jaunā ideja pārdzīvo pārbaudi ar mūsu komplektā atrodamajiem rīkiem, mēs dāvājam tai siltu, lai gan pagaidu, akceptu. Ja tas uz ko jūs sliecaties ir nevēlēšanās ticēt blēņām, lai cik nomierinoši būtu to darīt, pastāv piesardzības soļi, ko jūs varat spert. Pastāv pārbaudīta, lietotāju uzticību izpelnījusies metode.

( Turpināt )

Tags: karls seigans, skepticisms, tulkojums

Iepriekšējā ierakstā varējāt iepazīties ar amerikāņu bioloģijas profesora, skeptiķa un pazīstama “karojošā ateista” PZ Maijersa (Myers) pasakas par četriem aklajiem, kas sastop ziloni versiju. Vēl viena interesanta viņa alegorija balstīta pazīstamajā H.K. Andersena pasakā “Karaļa jaunais tērps” un kalpo kā ironija par bieži sastopamu pret Ričarda Dovkinsa (Dawkins) grāmatas “The God Delusion” vērstu kritiku. Sak, Dovkins nav teologs un ignorē pazīstamu teologu darbus. PZ Maijers šādu argumentāciju sauc par “Galminieka atbildi”. Turpinājumā – Maijersa alegorija, kas rakstīta kā rakstīta kā atbilde uz zēna (Dovkinsa) rupjo norādi, ka karalis ir kails.
( Galminieka atbilde )

Tags: Ričards Dovkins, ateisms, pz maijers, tulkojums

PZ Maijers (2009. gada 10. maijā)
http://scienceblogs.com/pharyngula/2009/05/elephants_wings.php

Reiz sen senos laikos, četri akli vīri gāja caur mežu un uzdūrās zilonim.

Mo, kurš atradās priekšgalā, satvēra snuķi. “Tas ir tausteklis,” viņš teica. “Es domāju, ka esam atraduši milzīgu astoņkāji!”

Lerijs ieskrēja ziloņa sānos. “Tā ir siena,” viņš teica. “Liela, saraina siena.”

Kērlijs, stāvot ziloņa aizmugurē, pieskārās astei. “Nav par ko satraukties, tas nav nekas vairāk par virves gabalu.”

Īgletošs kavēklī, kam viņi bija uzdūrušies, saskatīja iespēju atsēsties koka ēnā un atpūsties. “Izsverot visus apstākļus,” viņš teica, “mans viedoklis ir šāds – lai kas tas būtu, tam ir spalvas. Skaistas, visās varavīksnes krāsās zaigojošas, spalvas.”
( Turpinājums )

Tags: alegorija, filozofija, gudrie un zilonis, pz maijers, reliģija, tulkojums, zinātne