Aizeks Azimovs “The Skeptical Inquirer”, Vol. 14 Nr. 1, 1989. gada rudens, 35.-44. lpp.

Kādu dienu es saņēmu vēstuli. Tā bija rakstīta ar roku grūti salasāmā kaligrāfijā, tādēļ bija ļoti grūti lasāma. Tomēr es mēģināju to saburtot, gadījumam ja tā izrādītos svarīga. Pirmajā teikumā autors mani informēja, ka specializējas angļu literatūrā, taču jūt nepieciešamību pamācīt mani zinātnē. (Man izlauzās neliela nopūta, jo zināju ļoti maz angļu literatūras maģistru, kuru kompetence ir pietiekama, lai mācītu man zinātni, taču es ļoti labi saprotu savas neziņas plašos apmērus un esmu gatavs mācīties cik vien iespējams no jebkura, tādēļ turpināju lasīt.)

Šķiet kādā no savām neskaitāmajām esejām, es biju izteicis zināmu prieku par to ka dzīvoju gadsimtā kurā mēs beidzot esam izpratuši Visuma pamatus.

Lietas būtībā es neiedziļinājos, taču ar to es biju domājis, ka mēs tagad zinām Visumā valdošos pamatlikumus, kopā ar tā galveno sastāvdaļu savstarpējo gravitācionālo saistību, kā to parāda starp 1905. un 1916. gadu izstrādātā relativitātes teorija. Mēs arī zinām pamatlikumus, kas regulē subatomārās daļiņas un to savstarpējās attiecības, jo arī tie ir glīti aprakstīti kvantu teorijā, kas izstrādāta starp 1900. un 1930. gadu. Vēl vairāk, starp laikposmā starp 1920. un 1930. gadiem mēs esam atklājuši, ka galaktikas un to puduri ir fiziskā Visuma pamatvienības.

Kā redzat, tie visi ir divdesmitā gadsimta atklājumi.

Pēc manis citēšanas, jaunais angļu literatūras speciālists turpināja ar bargu pamācību, ka katrā gadsimtā cilvēki uzskatījuši, ka beidzot izpratuši Visumu, un katrā gadsimtā pierādījies, ka viņi maldījušies. No tā izriet, ka viena lieta, ko mēs varam teikt par mūsu modernajām “zināšanām” ir ka tās ir aplamas. Jaunais cilvēks turpināja atzinīgu Sokrāta, kurš, uzzinot par to, ka Delfu orākuls pasludinājis viņu par viedāko vīru Grieķijā, teicis “Ja esmu viedākais vīrs, tas ir tādēļ, ka vienīgi es zinu, ka nezinu nekā.”, citāta vērtējumu. Ar to autors vēlējās teikt, ka mans priekšstats par to, ka daudz zinu, ir muļķīgs.

Mana atbilde viņam bija: “Džon, kad cilvēki domāja, ka Zeme ir plakana, viņi maldījās. Kad cilvēki domāja, ka zeme ir sfēriska, viņi maldījās. Taču, ja tu domā, ka uzskatīt, ka Zeme ir sfēriska ir tikpat aplami, kā uzskatīt, ka tā ir plakana, tad tavs uzskats ir aplamāks par šiem abiem kopā liktiem.”

Redziet, galvenā problēma ir apstāklī, ka cilvēkiem “pareizs” un “aplams” šķiet absolūti; ka viss, kas nav perfekti un pilnīgi pareizs ir absolūti un vienādi aplams.

Taču es tā nedomāju. Man šķiet, ka “pareizs” un “aplams” ir izplūduši jēdzieni un šo eseju es veltīšu izskaidrojumam kādēļ es tā domāju.

( Turpināt )

Tags: aizeks azimovs, tulkojums, zinātne, zinātnes filozofija