PZ Maijers (2009. gada 10. maijā)
http://scienceblogs.com/pharyngula/2009/05/elephants_wings.php

Reiz sen senos laikos, četri akli vīri gāja caur mežu un uzdūrās zilonim.

Mo, kurš atradās priekšgalā, satvēra snuķi. “Tas ir tausteklis,” viņš teica. “Es domāju, ka esam atraduši milzīgu astoņkāji!”

Lerijs ieskrēja ziloņa sānos. “Tā ir siena,” viņš teica. “Liela, saraina siena.”

Kērlijs, stāvot ziloņa aizmugurē, pieskārās astei. “Nav par ko satraukties, tas nav nekas vairāk par virves gabalu.”

Īgletošs kavēklī, kam viņi bija uzdūrušies, saskatīja iespēju atsēsties koka ēnā un atpūsties. “Izsverot visus apstākļus,” viņš teica, “mans viedoklis ir šāds – lai kas tas būtu, tam ir spalvas. Skaistas, visās varavīksnes krāsās zaigojošas, spalvas.”

Pirmie trīs, būdami ar zinātnisku ievirzi, ātri sāka sadarboties – apmainījās vietām un apstiprināja viens otra novērojumus; viņi vienojās, ka katra novērojumi bijuši patiesi, vien no spalvām nebija ne miņas. Taču bija acīmredzami, ka nepieciešams iegūt vairāk datu un koriģēt sākotnējos priekšstatus.

“Virzoties augšup pa taustekli, esmu atradis pie tā piestiprinātu lielu galvu ar acīm, vēdekļveida ausīm un muti ar ilkņiem. Diemžēl, tas nav astoņkājis, bet šķiet esam kāds liels zīdītājs,” teica Mo.

“Tieši tā, Mo! Esmu atradis četras lielas ekstremitātes. Tas noteikti ir četrkājainais,” teica Lerijs.

Kērlijs šķita satraukts. “Šeit aizmugurē lietas ir nedaudz komplicētas un delikātas, zēni, taču esmu iedziļinājies interesantā atverē. Tā kā šis ir stāsts bērniem, es atturēšos no detalizēta ziņojuma.”

Koka ēnā žāvājas un staipās Īgletošs. “Tam ir spārni, lieli spārni, lai tas varētu pacelties debesīs un iedvesmot cilvēci. Dzīvniekam, kas nevar kalpot kā pacilājoša metafora un piemērs uz ko mums tiekties, nav jēgas.”

Pārējie trīs neliekas ne zinis par laisko filozofu, jo ar viņu ziloni notiek aizraujošas lietas!

“Es jūtu kā snuķis rauj koku lapas un bāž mutē! Tas ir tveršanas orgāns! Pārsteidzoši!”, saka Mo.

Lerijs pieglauž ausi dzīvnieka sāniem. “Es dzirdu dārdošas skaņas kad tā gremošanas sistēma apstrādā barību! Tā ir ļoti skaļa un liela!”
 
 No ziloņa dibengala atskan plunkšķis. “Ak, nē!”, izsaucas Kērlijs, “Es to saožu un domāju, ka vajadzētu doties vannā.”
 
“Jūs visi pilnīgi nemanāt izplesto spārnu daili,” smīkņā Īgletošs, “Kamēr jūs niekojaties ar ikdienišķām banalitātēm un ņematies ap pasaulīgajos sīkumiem, es apceru šī cēlā radījuma pārpasaulīgās kvalitātes. Tas ir eņģeļa manifestācija! Dzīves dziļākās jēgas simbols!”

“Tam nav spārnu, cietpauri, un arī spalvu nav”, atsmej Mo.

“Aprobežotais!”, atcērt Īgletošs. “Varbūt tie ir neredzami, vai iešūti viltīgi paslēptās kabatās pie ziloņa sāniem, vai vēl labāk, man ir aizdomas, ka tie varētu būt kvantu. Tu nevari pierādīt, ka tie nav kvantu!”

Pētījumi turpinās, trijotne iedziļinās arvien pedantiskās detaļās, bet vienpatis izplūst arvien plašākās spekulācijās. Paiet vairāki gadi un ir sasniegts daudz.

Mo ir gadiem studējis ziloni un tā uzvedību, atklājot kā komunicēt ar atrasto īpatni un tā baru, izpētot tā diētu, slimības un veselību, atklājot kā likt tam strādāt plecu pie pleca ar cilvēkiem. Viņš ir sācis pelnīt, izmantojot ziloņus smagam darbam celtniecībā un, diemžēl, licis tos lietā karadarbībā. Taču, kā tos lietot gaisa spēkos viņš tā arī nav spējis atklāt. Tomēr viņš ir ziloņu bioloģijas un industriālā pielietojuma meistars.

Lerijs ir izpētījis ziloni, taču izmantojis savas zināšanas citu reģiona dzīvnieku – žirafu, nīlzirgu,   lauvu un pat cilvēku – pētīšanai. Viņš ir salīdzinošās anatomijas un fizioloģijas eksperts un ir nācis klajā ar interesantu teoriju, kas skaidro dažādo dzīvnieku līdzības un atšķirības. Viņš ir slavens dzīvnieku pasaules pētnieks.
 
Kērlija piedzīvojumi pamudināja viņu pētīt ziloņa apdzīvoto vidi. No mēslu vabolēm, kas seko zilonim pa pēdām līdz lapojošajiem zariem, ko tas rauj no kokiem. Viņš ir izzinājis cik zilonis ir atkarīgs no vides un kā tā darbība izmaina mežus un līdzenumus. Viņš ir kļuvis par ekologu un dabas sargu, un cīnās par ziloņu baru un to apdzīvotās vides aizsardzību.

Īgletošs raksta grāmatas. Ļoti ietekmīgas grāmatas. Drīz daudzi, kas nekad nav saskārušies ar ziloņiem, ir pārliecināti, ka tiem visiem ir spārni. Tie, kuri ir redzējuši ziloņu fotogrāfijas, uzskata par vērā ņemamu domu, ka tiem ir kvantu spārni, kas fotogrāfijas uzņemšanas brīdī neredzami vibrējuši. Viņš daudzus pārliecina, ka ziloņa īstā vērtība tā krāšņajos spārnos; līdz tādai pakāpei, ka jebkurš, kas nepiekrīt un apgalvo, ka ziloņi ir tikai sauszemes dzīvnieki, tiek uztverts kā ziloņa skaistuma noliedzējs.
 
Aizkaitinātais Lerijs atraujas no tehnisku pētījumu par zīdītāju anatomiju rakstīšanas, lai publicētu  ierindas lasītājam adresētu grāmatu “Zilonim nav spārnu”. Lai gan tā gūst popularitāti, Īgletošisti ir saniknoti. Kā gan viņš atļaujas nomelnot lidojošo snuķaini!? Vai viņš iedomājas to par prastu mehānisku, muklājā un dubļos mītošu, nekad starp zvaigznēm neplanējušu zīdītāju esam!? Viņš nenovērtē ziloņa spārnu speciālistu pētījumus! Vai viņš nesaprot, ka nekad nespēs pierādīt, ka ziloņiem nav spārnu, sevišķi, ja tie tik glīti iestūķēti kvantos? (Jautājums par to kā pirmie spārnotības pravieši ieguva šādu informāciju nekad nenonāk uzmanības centrā un netiek padziļināti izskatīts.) Ir aizskaroši kropļot nabaga ziloņus padarot tos pasaulīgus.

Kad šai grāmatai drīz sekoja Mo “Zilonis staigā” un Kērlija “Ziloņa zeme” ziloņu spārnu pētnieki krita panikā – viņiem uzbrūk ziloņu eksperti, kuri šķiet zinām par tiem daudz vairāk nekā viņi! Par laimi, zinātnieki gauži slikti izprata ziloņu spārnus (pārsteidzoši gan) un sabiedrībā dominēja pārliecība, ka ziloņi, kaut kur tālu tālu, galanti plivinās pa debesjumu. Viņu pusē bija arī nauda. Bagātība reti saistījās ar kompetenci ziloņu jautājumos un magnāti bija gatavi finansiāli atbalstīt centienus samierināt šķīsto ziloņu spārnotību ar neērto anatomijas realitāti. Pat daži zinātnieki, kuriem būtu jāzina labāk, pārgāja spārnoto pusē; tiesa, tas reti notika naudas dēļ, biežāk par cēloni bija sentimentāla pieķeršanās spārnu idejai. Viņi nevarēja noliegt pierādījumus, taču parasti tika manīti izlokoties un piesaucot kvantu mistisko spēku vai acumirklīgos, neredzamos spārnus, kas parādās tikai kad neviens neskatās.

Un tā cīņa turpinās šajās pozīcijās. Nebeidzamais strīds starp aklajiem, kas cenšas izprast pasauli ap sevi, un aklajiem, kas dod priekšroku uzburt spokus savā galvā. Nāksies likt jums vilties – man nav risinājuma un es neredzu tam galu. Man ir tikai jautājums.

Kur tu, ak lasītāj, atrodi jēgu, prieku, auglību un skaistumu? Ziloņos vai ziloņu spārnos?