Nu lūk, šņuk, Twilight ir cauri. Toties, klausoties vilcienos, pa ceļam un starp lekcijām, sapratu, ka audiogrāmata patiešām ir veids, kā noturēt sevi pie veselā saprāta. Mūzika jau sen vairs nepalīdz, tā der tikai vājam fōnam. Labāk ir ar radio, bet arī tikai mazliet, un radio vilcienā nav opcija. Sudoku mēģināts un aizsviests, pie citām mīklām neķeroties. Galu galā, man pat nav, par ko domāt! Nekādu sarežģītu problēmu, situāciju analīžu, plānu kalšanas, nekā, jo neviena apdomāšanas objekta jau vairs nav. Tik tukšs kā pēdējā laikā manā galvā sen nav bijis. Attiecību problēmu trūkums noved pie vispārējas notrulināšanās, kad kļūst vienalga par pārāk daudz ko.. Bet šovakar par šo tēmu tāpat rakstīt vairs netaisos. Laiks ielikt pleijerī jaunu grāmatu un beidzot līst zem segas.