What does not kill you, makes you stronger.

   Nu lūk, šņuk, Twilight ir cauri. Toties, klausoties vilcienos, pa ceļam un starp lekcijām, sapratu, ka audiogrāmata patiešām ir veids, kā noturēt sevi pie veselā saprāta. Mūzika jau sen vairs nepalīdz, tā der tikai vājam fōnam. Labāk ir ar radio, bet arī tikai mazliet, un radio vilcienā nav opcija. Sudoku mēģināts un aizsviests, pie citām mīklām neķeroties. Galu galā, man pat nav, par ko domāt! Nekādu sarežģītu problēmu, situāciju analīžu, plānu kalšanas, nekā, jo neviena apdomāšanas objekta jau vairs nav. Tik tukšs kā pēdējā laikā manā galvā sen nav bijis. Attiecību problēmu trūkums noved pie vispārējas notrulināšanās, kad kļūst vienalga par pārāk daudz ko.. Bet šovakar par šo tēmu tāpat rakstīt vairs netaisos. Laiks ielikt pleijerī jaunu grāmatu un beidzot līst zem segas.

   Tajos retajos rītos kā šis manai gribai nākas izcīnīt smagas cīņas ar miegu, nogurumu, pofigismu, ērtumu u. tml. zvēriem. Reti gadās tā, ka tētim dienas maiņa un viņš ir prom no mājas agrāk, bet mamma pamodina mani un iet prom tajā laikā, kad man būtu jāceļas. Tad ir agōniskā plakstiņu noturēšana vaļā ar varu, pārcilvēciskā ķermeņa izvelšana ārā no gultas un nepadošanās iet atpakaļ gulēt, ko tā gribas, tā gribas!... Arī tagad, zinot, ka zem sedziņas joprojām ir silts un mīksts un ka tur varētu ielīst un atlūzt, ir grūti turēties pretī. Normālos rītos man ir tētis, kurš ar saviem "Celies! SoftDB, celies!" iedarbojas daudz labāk par visiem most annoying alarm tones, bet tāpat piecelšanās prasa nepilnu stundu [jo es aizmiegu tūlīt pēc atbildes "Jā, jau ceļos.."]. Ir ļoti grūti saņemties uz priekšā esošo ceļu un sešām stundām lekciju, no kurām puse ir mana mīļotā ZPD, ko vienkārši izturēt nevaru, zinot, ka alternatīva ir līšana atpakaļ gulēt. Neviens tāpat nepamanītu, arī mājās ne. Bet nē, es ceļos un eju.

   *smaga nopūta* Mājupceļā vilcienā dažas vietas tālāk sēdēja mans gandrīz ideālais džeks [ārējā izskata ziņā]. Lai kā es sevi morāli neklapētu, nevarēju nepaskatīties uz viņu vismaz reizi minūtē. Lieki piebilst, ka pēc tam, kad sapratu, ka viņš to ir pamanījis, un pēc dažiem acu kontaktiem [respektīvi, ceļa lielāko daļu] sāku justies pavisam kā blonda tīnīte, bet nu, eh, bet viņš ir tik smuks...