12:32 am Esmu dzīva, sveika un vesela. Pusmēnesi neesmu rakstījusi, jo vienkārši nav par ko. Dzīve = skola, vilcieni, mājas. Veģetācija. Pēdējās divas nedēļas tiešām praktiski nepiefiksēju, atskaitot dažus pasākumus. Viss joprojām pa vecam, vienīgi ziemas depresija sāk pamazām atkāpties. Nezinu, kāpēc tā, un arī zināt negribu. Man pietiek ar to, ka šodien ir marts. Šodien es vairs nevilkšu lielo mēteli un cerēšu, ka pavisam nenosalšu. Iespējams, ar to pievilināšu mazu pavasara sajūtas gabaliņu. Vēl es nupat pasūtīju biļetes mazajam aprīļa atvaļinājumam - braucienam pie Edmja uz viņa dz/d. Jau nevaru sagaidīt, jo tās būs vienas kolosālas pārmaiņas manā ikdienā. Desmit dienas nepilnus divtūkstoš kilometrus prom no VISA ierastā, pat gaisa. Tam vajadzētu būt visnotaļ ārstnieciskam efektam. Īstenībā es atvēru rakstīšanas logu tikai tāpēc, lai ierakstītu savu sajūsmu par to, cik smuki ASV izlīdzināja rezultātu [24 sekundes līdz trešās trešdaļas beigām]. |
What does not kill you, makes you stronger.
March 1st, 2010
12:56 am Mērfijs. Visu papildlaiku skatījos uz TV ekrānu, tad tētis kaut ko nomurmināja, es pagriezos pret viņu, pajautāju: "Ko?" un tad, kad pagriezos atpakaļ pret TV, viss jau bija sarkans kanādiešu uzvaras ekstāzē. Johaidī, vienīgās divas sekundes, kurās aizgriezos no TV, un viss beidzas! :D |
07:14 pm Lai cik smieklīgi tas neizklausītos, šodien biju sajūsmā, ieraugot Uzvaras parka celiņu asfaltu. Pat vēl vairāk - aiz pārsteiguma gandrīz apstājos. No malas laikam smieklīgi izskatītos, ka stāv viena un blenž uz asfaltu. Bet nu šitais un fakts, ka īsajā rudens jakā bija pat karsti, tik tiešām made my day. Nespēju vairs iedomāties vilkt mēteli, ja vien ārā nav vairāk par dažiem grādiem mīnusā no rīta. Negribu vairs ziemu. Vēl es oficiāli paziņoju, ka ienīstu iešanu cauri Uzvaras parkam. Suņu dēļ. Ok, kad ar tiem blakus ir kaut cik pieauguši cilvēki, es saņemu drosmi dūrītē un aizturētu elpu eju garām tiem zvēriem. [Izņemot vienu reizi pagājušonedēļ, kad man sametās tik paniski bail, ka apgriezos un aizgāju pretējā virzienā. Tādu paniku reti gadās piedzīvot..] Bet ne jau palaist suņus vienus ar bērniem! Mani šodien norēja un gandrīz virsū uzmetās puspieaudzis vilks, ko pavadā turēja [vice versa drīzāk] max 12-gadīgs sīkais. Kur prāts cilvēkiem, viņš to zvēru knapi savaldīja!? Es drīz tiešām sākšu iet parkam apkārt, ja būs laiks. Visticamāk, man nekad nebūs suņa. Un nevajag arī. |
08:10 pm Pēc šīvakara divu stundu Jelgavas izbraukāšanas vienatnē kārtējo reizi iesāpējās sirsniņa, ka: 1) benzīns nav lēts; 2) nedzīvoju ārpus pilsētas, jo tad man būtu pašai sava mašīna; 3) oficiāli nav vajadzības izmantot auto pietiekami bieži, jo visas šīs lietas rezultētos kaut vai tikai biežākā braukšanā. Gribētos pašai savu mašīnīti, kurā, tāpat kā manā somā, būtu atrodams jebkas, un ar kuru es ikdienā varētu pārvietoties [respektīvi, būtu, par ko liet iekšā degvielu]. Vienalga, vai pilsētā, vai pa šoseju - auto ir mans TOP 1 transports ever. Starp citu, pamazām Audi stāvvietās vairs neizskatās pēc pieparkota Boeing, respektīvi, jau sāk sanākt visnotaļ taisni, precīzi un vietas-daudz-neaizņemoši. Vienu stereotipu par sievietēm pie stūres es pilnībā atzīstu un attiecinu uz sevi - sievietes nemāk parkoties. Es mierīgi varētu būt blondā sekretāre no zemāk esošās bildes. [Un šad tad tā arī izskatās, u know...]  |
Powered by Sviesta Ciba