Vēl es oficiāli paziņoju, ka ienīstu iešanu cauri Uzvaras parkam. Suņu dēļ. Ok, kad ar tiem blakus ir kaut cik pieauguši cilvēki, es saņemu drosmi dūrītē un aizturētu elpu eju garām tiem zvēriem. [Izņemot vienu reizi pagājušonedēļ, kad man sametās tik paniski bail, ka apgriezos un aizgāju pretējā virzienā. Tādu paniku reti gadās piedzīvot..] Bet ne jau palaist suņus vienus ar bērniem! Mani šodien norēja un gandrīz virsū uzmetās puspieaudzis vilks, ko pavadā turēja [vice versa drīzāk] max 12-gadīgs sīkais. Kur prāts cilvēkiem, viņš to zvēru knapi savaldīja!? Es drīz tiešām sākšu iet parkam apkārt, ja būs laiks. Visticamāk, man nekad nebūs suņa. Un nevajag arī.