Tajos retajos rītos kā šis manai gribai nākas izcīnīt smagas cīņas ar miegu, nogurumu, pofigismu, ērtumu u. tml. zvēriem. Reti gadās tā, ka tētim dienas maiņa un viņš ir prom no mājas agrāk, bet mamma pamodina mani un iet prom tajā laikā, kad man būtu jāceļas. Tad ir agōniskā plakstiņu noturēšana vaļā ar varu, pārcilvēciskā ķermeņa izvelšana ārā no gultas un nepadošanās iet atpakaļ gulēt, ko tā gribas, tā gribas!... Arī tagad, zinot, ka zem sedziņas joprojām ir silts un mīksts un ka tur varētu ielīst un atlūzt, ir grūti turēties pretī. Normālos rītos man ir tētis, kurš ar saviem "Celies! SoftDB, celies!" iedarbojas daudz labāk par visiem most annoying alarm tones, bet tāpat piecelšanās prasa nepilnu stundu [jo es aizmiegu tūlīt pēc atbildes "Jā, jau ceļos.."]. Ir ļoti grūti saņemties uz priekšā esošo ceļu un sešām stundām lekciju, no kurām puse ir mana mīļotā ZPD, ko vienkārši izturēt nevaru, zinot, ka alternatīva ir līšana atpakaļ gulēt. Neviens tāpat nepamanītu, arī mājās ne. Bet nē, es ceļos un eju.