Es braucu ar vienu un to pašu sabiedrisko transportu jau apmēram 10 gadus. Konkrētā autobusa galapunkts ir miests pierīgā ar kolorītu publiku un blokmāju rindām. Braukšana šajā autobusā ir izcili nogurdinoša un apnicīga - tajā ir vieni un tie paši cilvēki, viņu ģimenes, mājdzīvnieki un alkoholisms, viņu nodzertās sejas un uzsistās acis. Bagāžā ar viņiem nāk skaļas telefonsarunas, publiska raudāšana un aizkustinošie pārīši, kas slienājas viens gar otru pretējos sēdekļos un vicina savas pusizdzertās divlitrenes vai kungs armijas tērpā, kurš sludina pasaules galu. Tur vienmēr smird. Vienmēr. Tā, it kā kāds būtu iekāpis sūdā un visu dienu to vazātu līdzi pazolē. Tas viss tomēr ietver sevī arī zināmu paradoksu tajā brīdī, kad kļūst interesanti, jo pēc kāda laika, apgūstot vērotāja un malā stāvētāja pozīciju, var sākt novērot, piemēram, ģimeņu konkrētu sejas pantu atkārtošanos vai pat nojaust paaudzēs ieaudzinātu attieksmi. Autobusos taču risinās veselas drāmas un traģikomēdijas vismaz divos cēlienos, var novērot kā ģimenes šķirās un jūk, un tad atkal salabst. Gandrīz kā Simts vientulības gados.