Mēs vakardien spēlējām kaut kādu jautājumu spēli, un kādam bija kartīte ar tekstu "ko tu darītu, ja uzzinātu, ka atlicis dzīvot vienu mēnesi?" Variācijas bija dažādas, bet pēc to apspriešanas secinājām, ka patiesībā visādas viegli apzināmas lietas, substances, darbības, ko nu katram gribētos izmēģināt, iegūt, redzēt vai izdarīt, pilnībā zaudē savu nozīmi un paliek tikai "a priekš kam tas vajadzīgs?" Beigās secinājām, ka visvērtīgāk šo laiku, protams, būtu pavadīt ar tuviem cilvēkiem.

Šorīt pēc negribīgas pamošanās un īsiem dialogiem ar sevi - kāpēc tu negribi celties? celies taču! (patiesībā tie mani dialogi izklausījās visai bezpalīdzīgi) - sāku domāt, ko es darītu, ja zinātu, ka atlicis dzīvot vienu mēnesi. Ziniet, grūti izdomāt. Stulbi, ka jaunībā liekas, ka esi nemirstīgs. Arī pēc tam, kad dažas reizes esi gandrīz atstiepis kājas.