Apmēram sešpadsmit gadīgs puisis, izracis zemē bedrīti, cītīgi stūķē tur hektora pudeli. "Tagad te izaugs hektora koks!" viņš, pabeidzis darbu un uzlicis rokas uz sāniem, lepni saka un aplej pudeli ar ūdeni. "Vajag tikai regulāri apliet!"
Tikmēr viņa kaimiņš domīgi nolūkojas uz tikko uzslieto telti, aiz kuras stiprinājumiem pats ir jau paspējis aizķerties neskaitāmas reizes. "Žēl, ka ar tiem telts striķiem nevar ķert maziņās..."

Šogad biju par īgnu un nogurušu šim festivālam. Vislabprātāk sēdēju pie savas telts, dzēru šņabi un klausījos mūziku telefonā, taču redzēt Keivu un The Prodigy bija iespaidīgi un noteikti tā vērts. Pirms pāris gadiem, kad pirmo reizi šeit biju, iepazinos ar puisi, kurš izskatījās ļoti līdzīgs Robertam Plāntam jaunībā. Dažreiz viņu redzu Rīgā kādos bāros, kur viņš staigā puķainos, atpogātos kreklos, taču dzīvo viņš tagad laikam Briselē, dzied un spēlē daudzsološā grupā un arī diezgan precīzi imitē Plānta skatuves imidžu. Viņa draugs festivālā tirgoja ripas, bet tikmēr mēs, rociņās sadevušies, vazājāmies pa telšu pilsētiņu un klausījāmies Led Zeppelin.
Ā, vēl viens spožs citāts no kāda garāmgājēja festivālā: "Mūziku tak var paklausīties arī mājās, man pohuj par tiem koncertiem!"