Mazās sadursmes
Visa pasaule uzkarsēta, uztvaicēta, par asfalts izstaro siltumu. Viņam - tīkliņa sievu sitēju krekls, balti adidas apavi, pludmales šorti, sviedru smaka, kas jūtama pār visu sabiedriskā transporta salonu. Es - puķainā blūzē, svārkos, kedās un melnās zeķubiksēs, sarauktu degunu līdz ar viņa iekāpšanu. Mūsu acis satiekas uz sekundi - divi vienīgie pasažieri autobusa svelmē.
"Жарко," īsi pirms izkāpšanas viņš noņurd un norāda uz manām zeķubiksēm. Nākamā pietura: Āgenskalna tirgus.


Sarkandaugava. Tur arī ir karsti, bet mazinās sajūta, ka tā ir Rīga. Nav Ziepniekkalna vai Imantas blokmājas. Nu, ir jau, bet to nejūt tā, kā ir, kad iebrauc kādā no citiem mikrorajoniem. Sarkandaugavā arī nav nodegušas radio tehnikas rūpnīcas. Es tur varbūt pat varētu dzīvot, ja vajadzētu. Dzērājs ar izvalbītām acīm, metāla stieni un gaļas nazi krieviski nolamājas, tuvojas mums. Es nejūtu bailes; sajūta ir tāda, it kā skatītos uz agresīvu dzīvnieku krātiņā, kuru no skatītāja nošķir restes. Atšķirība ir tāda, ka agresīvi dzīvnieki patiesībā parasti ir nobijušies, tāpēc viņi, tikuši ārā no būra, bēg. Dzērājs grib kauties.