Nakts Pārdaugavā. Kārlis Vērdiņš.
(Sešus gadus mācījos Āgenskalnā)

"Nāc, es tevi vedīšu mājās.
Tramvajs kā piedzēries kuğis noauļo pārdesmit pēdējos metrus, pagriežas asi - lai braucēji krīt no krēsliem un pamostas -, atvēris durvis, ielaiž vagonos tumsu.
Pēc lietus mirdz slapjie bruğakmeņi, vēlīgi vārtus ver aptieka, slimnīca, trakomāja un kapi. Veikalu skatlogos rūķi un perfektas virtuves iekārtas, mēs tām paiesim garām.
Visu nakti spuldzes blāvajā gaismā kāds sēž pie kioska, alu dzer un vēlīniem pircējiem atņem naudu. Tu viņam iedosi cigareti, un viņš mums malciņu ielies.
Mana ieliņa pēkšņi pārtrūkst milzīgas šosejas priekšā, pēdējā brīdī mēs iesprūkam milzīgā kāpņu telpā. Tur balti kaķu staigā pa sienām, uz grīdas kraukšķ tukšas ampulas, koku zari attaisa logu un viegli skrubina notriepto stiklu.
Visas istabas gluži tukšas, krāsaini stari uz griestiem un sienām mums rāda kino - tur tumšā kļava aiz loga izstaipās caurā miegā, tur pagalma dobēs dīgst zāle, mans vectēvs, izmeties baltā kreklā, sēž uz grīdas un mizo ābolus.
Stari satumst, māja apstājas tumsas tuneļa vidū. Aizmiedz, tālāk tev jāiet vienam."