Sunim un cilvēkam nevajag pilsētu, sunim un cilvēkam vajag mežu.
Mežā ir zaķu pēdas uz aizsalušā grāvja, apsniguši mellenāji un suņa siltās elpas mutuļi gaisā; tur ir miers un rindām gari koki, kas aizsniedzas krietni aiz redzamības robežas. Nevis žļurga uz autobusa grīdas, veči, kas rīstās aiz muguras it kā tūlīt grasītos izklepot plaušas, skaļi sākumskolēni un līdz mielēm gruzdošs dusmu un rūgtuma kamols uz viņiem visiem. Ja es būtu dzinējsuns, dzītu pēdas visiem tiem meža zvēriem tikai, lai varētu paskatīties uz viņiem, bet nu ir uzostas tikai miruša dzīvnieka ribas pāris centimetrus zem sniega segas. Šogad ļoti slikti panesu ziemu un aukstumu. Un, ziniet, laikam visskaistāk ar sniegu kontrastē asinis.