Fak, es nekad dzīvē neesmu TIK ilgi stāvējusi ceļmalā ar aukstuma un bezmiega dēļ trīcoši paceltu roku, lai nostopētu tik smieklīgi īsu ceļa gabalu kā Rīga - Pļaviņas. Četras stundas, ČETRAS. Pa tām stundām savulaik gandrīz pusi Polijas šķērsoju. Vēros katrā tukšajā, pretimbraucošajā mašīnā ar lūdzošu izmisumu, kas ātri pārauga naidā. Nesaprotu, vai vaina bija manī, saklausītos stāstos par stopētăjiem - slepkavniekiem vai tomēr latvieši kļuvuši kretīniskāki. Tomēr jāpiebilst, ka ne tikai britiem patīk runāt par laikapstākļiem un ka visi nav kretīni, jo viens šoferis man nopirka kakao. Nostopēju džeku, kurš 10 min runāja par sniegu un globālo sasilšanu. Pirms izkāpšanas viņš novēlēja laimīgu jauno gadu šajā banānrepublikā.