stulbums
pamostoties, visa istaba ir tāda vizuāli pretīgi auksta un pilna ar pelēku gaismu (patiesībā, ne tikai no rīta, bet arī visu dienu). tā bija vakar, tā ir šodien, un tas savukārt it nemaz neveicina vēlmi izkāpt no gultas. man dur kreisajā ausī, un man ir bail no pretīgiem iekaisumiem vai sapistiem dzirdes kanāliem; patiesībā man ir neracionāli bail no visdažādākajām slimībām tik ļoti, ka, ja man nejauši piedāvātu jebkurā laikā nočekoties uz jebko, piesaucot kaut vienu man šķietami pazīstamu simptomu, es, visdrīzākais, to izdarītu.
guļot gultā, vispār var domāt visādas muļķības. piemēram, šorīt apcerēju to reizi, kad man 11 gadu vecumā likās, ka dzirdu savu mirušo kaķi ejam pa kāpnēm un ielecam manā gultā. toreiz es varēju zvērēt, ka jutu nelielu smagumu "ielecam" kājgalī, tāpēc es sāku kliegt un visu atlikušo nakti gulēju ar ieslēgtu gaismu. droši vien šīs atmiņas izsauca šī brīža kaķa klātbūtne, kurš ir pagaidām ilgdzīvotājs, salīdzinot ar citiem nabaga lopiņiem, kuri, droši vien, ir krituši lapsu nagos vai ātrgaitas šosejas mašīnu riepu nežēlastībā.
vēl es domāju par to meiteni, kas nesen man gāja pretī pa ielu. man it kā līdz šim nav nopietni interesējis mans dzimums, bet viņa bija tik skaista, ka, ja man būtu mazāk baiļu, es apturētu viņu, saķertu aiz delnas locītavas, un teiktu "ejam iepazīties, es maksāju par vīnu". bet viņa? viņa gan jau nobītos un sistu man pa seju tā, ka vēl nedēļu es justos kā gopņiks no Imantas, kurš "tikai gribēja iepazīties".