Tie flapi izskatās pēc kaut kā tik nejēgā tizla, ka pirmās divas reizes noteikti gribas raudāt pēc definīcijas :D Bet pieļauju, ka efekts ir dafiga lielāks nekā no peldēšanas vulgaris un arī sauszemes fingrinājumiem (jo uz tās tizlības taču jābalansē arī). Tā ka nospļaujies par visu, iztēlojies, ka tavā vietā ir dr. Šlepere, par kuru visiem tagad jāņirgājas, un izturi. :D

Bet vsp sagatavo kaut ko uzmundrinošu apēdamu pēcnodarbības pasākumam + apsoli sev kaut ko foršu par to, ka dari to, ko dari. Teiksim, vienu sēriju kaut kāda dumja seriāla, kuru visādi citādi tu esi Pārāk Prātīga Lai Skatītos, nu vai ko citu tamlīdzīgu. Jo uz tīras apņēmības un "pēc sešiem mēnešiem varbūt nebūs operācija" bāzes ir baigi grūti noturēt to motivāciju, psihe dafiga labāk noreaģē uz kaut ko mazu un lielisku nākamajā mirklī. Nu, primitīvi izsakoties, ja tev ļoti ļoti ļoti gribas kafiju, tad tajā mirklī kafija pārsit iespējamu operāciju pēc 6 mēnešiem, tajā pašā laikā, ja tev kāds pateiktu "vot iedzersi kafiju, un TŪLĪT PAT griezīsim tev muguru vaļā", tu to kafiju neizvēlētos.

(Btw, tu zināji, ka cilvēka ģenētika de facto visu laiku mainās - t.i., DNS saritinās un "bloķējas" vai atritinās un "atbloķējas" atkarībā no apstākļiem [atvaino par nezinātnisko aprakstu] - līdz ar to nav nekāda "tāda tu esi", viss ir plūstošs un mainīgs?)