jā, vot es arī kaut kā nekad neesmu jutusies diskriminēta dzimuma dēļ, vai arī man vienkārši parasti neienāk prātā domāt šādā aspektā (pirmkārt, par to, ka vispār diskriminē, ja kaut kas nenotiek pēc mana prāta, un ja tā, tad noteikti tāpēc, ka sieviete).
mans personīgais novērojums - parasti tās, kuras žēlojas, ka viņām kaut kas nav ļauts (jo sieviete), bieži vien gaida, ka viņām kaut ko ļaus tāpat vien (jo sieviete). konkrēts piemērs - viena pie stūres visu laiku žēlojas, ka "veči jau var braukt kā grib" un "viņiem noteikumi nav rakstīti", bet pati, situācijā, kur tas pēc tiem pašiem noteikumiem galīgi nav paredzēts, atkal vaid par to, ka nav palaista un "redz taču, ka sieviete pie stūres" (tb, viņa būtu jālaiž tikai tāpēc, ka sieviete).
tieši tāpēc man pilnīgi absurds liekas dzimumu kvotu princips, kur mēs darbā un amatos pieņemsim pēc dzimuma (cik jābūt siev. un cik vīr.), nevis pēc spējām un nopelniem. cita lieta, ka būtu kaut kā "jāneitralizē" objektīvie apstākļi (bērni utt.) un jārada apstākļi, lai sievietēm būtu lielākas iespējas tajos amatos tikt ne tikai tāpēc, ka sievietes.