vēl drusku elbas jeb "viss bija tik skaisti"
sagaidot mani, uz pavarda sutinājās šāda, lūk, zivs, gādāta pie vietējā zvejnieka
pagalmiņā gozējas kanoe un sērfa dēļi
chiessi ciematiņš, pilns saules un ziedu, baznīciņa
ceļš uz veikalu ved pa kalnu taku, pa priekšu kājo arhitekts
māj selgā bura vientulīga vai te ir labi apstākļi lai seilotu un sērfotu
vientuļa pludmale, mūsu mazā nometnīte
druksu rāpšanās pa kalniem
aperitivo
brokastis gultā
ar sito laivinu braukaajama gar klintiim un snorkelejaam
smiltīs te ir vairāk sirds nekā man
snorke pie laimīgās mājas
kaktuss kalnos (es te himalaju zaabakos)
ejam romantiskās vakariņās
jāizvēlas no šitām te zivīm, kadrā arhitekts un oficiante
pēc tam vēl ejam iedzert, jo, kā teica arhitekts, jāatzīmē pēdējā nakts elbā
ejot mājā, arhitekts manīja dzīvību
rīts bija skumjš
un izdzēru savu pēdējo kafiju uz saulē izbalinātā galda