Saprotu, ka cibas gudrie prāti vienā balsē atzinusi antonio par šarlatānu un
bet, ir, ir pārmaiņas, ilustrēšu ar piemēru
agrāk, vakarā laižoties miegā vai naktī pamodusies, mēdzu paraudāt
tikko iedomājos par sevi, tā jau plūst asaras, tik žēl, tik žēl
un notikt var vienalga kas, vislabākās lietas, it kā dzīve jauka, bet vienalga dvēselē caurums, vienā stūrītī melns dīķis, golumi loda apkārt (nu tie mazie plikpauri), un es, īstā es, sēžu šai baisajā, vientuļajā vieta un es te palikšu mūžīgi
un tagd - viss dzīvē nekartībā, bet raudāt nespēju, NU NESPĒJU apraudāties, nespēju
aizgaju izpētes gājienā, tā melnā dīķa nav, nevaru atrast, ir vārgas atmiņas, tā vietā ir pieneņu pļaviņa, omulīga un saulaina, un tur es sēžu un tur es palikšu mūžīgi