Labāks risinājums būtu atrast senčos un radiņos pozitīvos piemērus - stipros, gudros, vienk. labus cilvēkus. Ja koncentrējas uz pozitīvo, tas sajūta "viena asins Tev un man" iedvesmo un vieglāk arī gan viņu, gan savas nepilnības un kļūdas piedot.
Varbūt Tevī nav beidzies promtraukšanās sindroms, kad ligzda/bērnība liekas tukša, auksta, nevērtīga? Parasti pienāk arī atgriešanās fāze, kad piedod un novērtē.