Ānureče! Labs stāsts. Tak mandomāt mēs nevaram īsteni zināt, ko juta Anna, sagrūsnējuse no barona, jebšu tā laika cilvāks no šā laika cilvāka jo cīši atšķirīgs iraid. Varbūt viņa atviegloti nopūtās, dabujuse dārznieku par vīru, varbūt ne.
Lai nu kā arī nebūtu, kas tev ar šiem savu dzīvi nodzīvojušiem ļaužiem? :) Tas tak viss ir pagātne, ja tā padomā, kopš mūsu bērnības un jaunības traumām, kad mēs vectētiņu pliku redzējušas, ir pagājis tikdaudz gadu, ka pat šūnas mums citas lielākoties ( nu varbūt vienīgi nervi, zobi un olšūnas ne:)), tad aiz kam mēs neatlaidīgi to vectētiņu atminam? Tas gan varētu būt Ciešanu Gēna Ekspresijas rezultāts...:)