nez, kāpēc es gatavoju?
laikam tāpēc, ka no 14 gadu vecuma man bija jātaisa ēst visai ģimenei un pēc dažām uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmām "ak vai, kā es izgāzos" reizēm (piemēram, zirņu zupa, kurai aizmirsts pielikt gaļu, vai izmisīgi mēģinājumi uztaisīt mērci, berot miltus ūdenī) par turpmākajiem kulinārajiem eksperimentiem (visvisādi tītenīšu pildījumi un picas lavenderas gaumē) saņēmu tikai un vienīgi laimīgi tusnījošo ēdāju slavinājumus :)
Labas asociācijas tātad.
Un kāpēc es patlaban netaisu neko, kas prasa vairāk par pusstundu, -
es tak, pie galda sēdot, ik pēc katras ceturtās karotes neiepauzēšu, lai sevi uzlielītu: "re kāds es esmu malacis, cik fantastisku kulināro brīnumu uzmargoju un cik man ļoti garšo!"